1. vietas ieguvēja
Pār muzeja pagalmu nolaidās krēsla. Koku zaros čabēja sīkas lietus lāses. Vējš, padevis vēsu roku, centās mani ātrāk ievedināt istabā. Darba diena bija galā. Vēl tikai jāpārlūko telpas un jāaizslēdz durvis. Diena bija aizritējusi samērā klusi un vienmuļi – bez ekskursantu pūlīšiem, bez burzmas un kņadas. Kad grasījos atgriezties siltajās telpās, aiz muguras dzirdēju nočirkstam granti…
… Steidzīgiem soļiem Edijs ienāca muzeja alejā. Nekad vēl viņš nebija iedomājis šeit iegriezties. Pulkstenis nepārprotami ziņoja par darba dienas beigām. Puisis pats īsti nesaprata, kādēļ tieši šodien nolēma apmeklēt muzeju, neraugoties uz to, ka bija jau pavēls. Ejot pa koku iekļauto ceļu, viņam radās sajūta, it kā atgrieztos mājās. Dīvaini, katrs koks, katrs akmens šajā pagalmā šķita līdz sīkumam pazīstams. Edijs pārlaida plaukstu sejai, it kā lai atvairītu muļķīgās domas. Sīkais smidzeklis aizmigloja aceņu stiklus…
Labdien! – atskanēja klusa balss. Man aiz muguras stāvēja jauneklis. Pavisam parasts – tērpies džinsa kostīmā, pagaru sarkanu šalli ap kaklu un vizošu auskara riņķīti ausī. Cepures nags bija uzvilkts dziļi uz pieres, gandrīz vai līdz briļļu stikliem. Viņš bikli pasmaidīja:
– Laikam esmu nokavējis, bet man ļoti gribas apskatīt muzeju. Vienkārši – gluži nejauši nokļuvu šajā apkārtnē. Es… – puisis runāja, it kā baidoties apklust vai saņemt noraidījumu. Pašapzinīgi sakārtojis acenes, viņš lūdzoši raudzījās manī.
Sev par pārsteigumu, nespēju puisim atteikt. Nesteidzīgi devāmies uz klētiņu. Jauneklis soļoja pa priekšu. Kā zinātājs. Iegājis klētiņā, viņš mirkli kā sastinga, pārlaida skatienu telpai, tad devās pie loga. Viņa stāvs saplūda ar krēslu…
… Edijs iegāja klētiņā pirmais. Viņu apņēma putekļu senatnes un pērno Jāņu vainagu smaržas. Vēl un vēlreiz viņš ieelpoja šo pagātnes dvesmu, it kā gribētu to iesūkt, paturēt sevī un aiznest līdzi. Piegājis pie loga, viņš vēroja skatu aiz tā. Lietus bija pierimis. Kāpēc… Kāpēc viņu neatstāja šī dīvainā sajūta?
… Raudzījos uz puisi. Neatcerējos viņu agrāk satikusi, bet kaut kas tik pazīstams iezīmējās viņa vaibstos, ka kļuva nedaudz neomulīgi. Uz mēles dega jautājums, kuru neuzdrīkstējos uzdot. Ne vārda neteicis, puisis devās uz durvīm. Sekoju. Piespiedis plecu stenderei, viņš aizdomājies raudzījās tālumā. Nerunāju arī es. Klusumu izjauca dzeguze, kas drēgnajā pievakarē iemēģināja balsi. Neapzināti skaitīju līdzi. Cits pēc cita skanīgais ku – kū pacēlās gaisā, apmeta loku un nokrita tepat – klēts priekšā. Pēdējais gan aprāvās, it kā putna kaklā iestrēgtu, it kā pareģe – dzeguze pati iztrūkusies, nobijusies būtu…
– Divdesmit četri ar pusi,- domīgi teicu, – gluži kā dzejniekam…
– Divdesmit četri ar pusi, – kā atbalss atskanēja jaunekļa balss, – gluži kā man… Hei, kūko, kūko, dzeguze – baskāje, ne tu man piekūkosi, ne tu man iekūkosi, ne tu mani aizkūkosi. Es vienalga par tevi bagātāks esmu! Kurš zina, ko īsti dzeguze skaita – gadus, naudu vai laimīgus mirkļus?
… Izvilcis roku no jakas kabatas, Edijs atvēra sauju. Tajā mirdzēja desmit santīmu gabals. Pametis to gaisā un noķēris, viņš ieslidināja monētu atpakaļ kabatā. ”Vai tad es jau tīri bešā? Roka ātri svārkos ķer – Desmit kapeikas man ķešā, Tās priekš nāves jānodzer!”
Edijs braši noskandēja Veidenbauma dzejas rindas un, šķelmīgi pasmaidījis, teatrāli paklanījās. Salīgi nošņaukājies, viņš paraudzījās pulkstenī. Laiks aizritēja nemanot. Puisis atkal kļuva nopietns un vaicāja, vai varu parādīt dzejnieka portretu.
Vedināju jaunekli tālāk. Iegājām telpā, kurā varēja redzēt gan ģīmetnes, gan grāmatas un rokrakstus, gan citus laika roku skartus priekšmetus.
Edijs neuzdeva jautājumus un es viņam netraucēju. Puisis kaut kā dīvaini saplūda, saderēja ar lietām, kas atradās šajā istabā. Pārlaidis acis telpai, viņš devās pie kādas gleznas.
– Sveiks! – Edijs klusi teica. – Redzi, es tomēr atnācu. Jā, tieši šo… Tieši tādu portretu man arī vajadzēja redzēt!
Edijs pieliecās tuvāk ģīmetnei, it kā gribētu ieskatīties dziļāk uzgleznotajās Veidenbauma acīs. Varbūt tā bija jaunekļa briļļu zibsna vai ēnu spēle aiz loga, bet šķita, ka dzejnieka lūpu kaktiņos iezogas smaids. Edijs aizgriezās no portreta un pacilāja uz galda noliktos sējumus Mirkli paturējis rokās, viņš saudzīgi atlika tos atpakaļ.
– Kas tu esi? Vai esam kādreiz tikušies? – jautāju puisim.
– Mani sauc Edijs. Šeit? Šeit gan nekad agrāk neesmu bijis… Jā, esmu students. Mācos, varētu pat teikt, ka ārzemēs. Šogad gan daudz slimoju, tādēļ paņēmu ”akadēmisko”. Bet nākamgad – noteikti turpināšu.
Paņēmis kādu no grāmatām, Edijs to pāršķirstīja. Pagriezies pret mani, viņš runāja dzeju:
”Domāju es domas dziļas, Kādēļ laime mani nīst…”
Edijs nelasīja. Raiti un bez apdomāšanās viņš citu aiz cita skandēja Veidenbauma dzejoļus. Viņš pat īsti neapjauta, kā, bet viņš tos vienkārši prata.
Pārsteigta klausījos Edija priekšnesumā.
– Vai tagad… Vai šajos laikos jaunieši mācās Veidenbaumu? – jautāju.
– Nezinu, nezinu… Var jau būt, var jau būt… – Edijs nenoteikti paraustīja plecus. Mīklaini pasmaidījis, viņš nopietni ielūkojās man acīs un turpināja: – Es arī rakstu dzeju, bet draugi? Draugi to nesaprot, mani par dīvaini dēvē… bet Veidenbaums… Jā, man patīk. Tas ir kas īpašs… Šīs vārsmas es laikam vienmēr esmu zinājis… Kopš sevi atceros… Edijs apklusa un brīdi ko saspringti domāja, tad kā pamodies
nodrebinājās un ieskatījās pulkstenī. Puisis kļuva steidzīgs. Bija laiks atvadīties. Ierakstījis dažas rindas viesu grāmatā, viņš kā sens draugs pamāja ar roku un izgāja pagalmā. Pavadīju Ediju līdz lievenim. Jauneklis ašā solī aizgāja pa celiņu. Viņš piestāja pie kāda no alejas kokiem, tad, sakārtojis sarkano šalli, sabāzis rokas jakas kabatās, pamazām attālinājās, līdz saplūda ar tumsu.
Atgriezos telpā. No portreta manī raudzījās Veidenbaums. Mirkli tam blakus it kā pavīdēja Edija tēls. Tikai tagad sapratu, ko puisis man tik ļoti atgādināja. Kā divas ūdens lāses viņš līdzinājās dzejniekam. Ieskatījos atvērtajā viesu grāmatā. Lieliem, steidzīgiem burtiem jauneklis tur bija ierakstījis: ”Edijs Vītols. Tartu universitātes juridiskās fakultātes students. Draugu saukts – Dzejnieks.”
Kļuva mazliet neomulīgi. Pār muguru pārskrēja vēsas tirpas, it kā pagātne savu drēgno elpu būtu man aiz apkakles aizpūtusi. Jauneklis gleznā vai vīzijā tikko manāmi pasmīnēja…
Atkal līņāja. Vakars nolaida smagnēju tumsas priekškaru. Kā Ediju no Eduarda… Vai tagadni no pagātnes atdalīt gribēdams.
… Edijs soļoja pa aleju. Brīdi viņš piestāja pie ozola, kā viņa spēku līdzi paņemt gribēdams. Noglāstījis tā repuļaino mizu, paraudzījās milzeņa galotnē. Bet kā tā dzeguze… Kā viņa zināja? Puisis nopūtās. Koka lapotnē žužēja vējš. Gribējās tā stāvēt vēl un vēl. Apņēmīgi sakārtojis acenes un apvijis ap kaklu atrisušos šalles galus, viņš devās prom. Alejas galā Edijs atskatījās. Kaut kāds neizskaidrojams pievilkšanas spēks piemita šai vietai. Nu jau viņš zināja, ka atgriezīsies. Drīz… Pirksti jakas kabatā sataustīja sīknaudas monētiņu. Zem kājām čirkstēja grants, kas uz katru soli sadziedāja ar Edija domām: ”Desmit kapeikas man ķešā… Desmit kapeikas… Desmit…”
Komentāri