Stalbes pagasta zemnieku saimniecības „Kaktiņi” saimniece Gunita Magone atzīst – nepieciešams attīstīties, bet nestabilitātes sajūta par situāciju valstī to liedz darīt.
„Kaktiņi” ir piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības „Straupe” dalībniece. Līdz šim saimniecība nepārtraukti attīstījusies. Kūts uzcelta un iekārtota 2005. gadā, saņemot Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu. Pērn rudenī, izmantojot kredītu naudu, kūtij uzcelta piebūve, lai būtu iespējams palielināt govju skaitu. 2005. gadā bijušas vien 12 slaucamās govis, tagad ir 80. Kopumā saimniecībā ir vairāk nekā 140 liellopi. Pērn palielināta arī slaukšanas zāle, tagad reizē slaukt iespējams astoņas govis. Rudenī iegādāts jauns traktors, pavisam nesen – piekabe.
G. Magone atzīst, ka uzņemties jaunas kredītsaistības būtu riskanti, tādēļ ieguldījumi tiek veikti no nopelnītā: „Vajadzību daudz, plāni ir lieli, bet jāvērtē iespējas. Būvvaldē esam iesnieguši tehniskos noteikumus kūts paplašināšanai, jaunai mēslu krātuvei. Bija arī plāni par jaunas rituļu preses iegādi, bet jānogaida. Ja līdz šim uz priekšu gājām lieliem soļiem, tagad jātipina. Stabilitāte? Tā būtu, ja stabilitāte būtu valstī. Taču tagad neviens nezina, kā būs. Viena lieta ir piena iepirkuma cenas, bet otra – kredītprocentu palielināšanās, kas satrauc un ietekmē ļoti. Tomēr nedrīkst apstāties, jāstrādā.”
Saimniecībā jau ilgstoši izdevies saglābāt augstu piena kvalitāti, atbilstošu ekstra klasei. G. Magone par pienu saņem 22 santīmus par kilogramu, nedaudz vairāk par vidējo kooperatīva iepirkuma cenu. Sākot ar maiju, saimniecība saņems 20 santīmus par kilogramu, jo “Straupe” nedaudz samazinās iepirkuma cenas. Ņemot vērā, ka daudzviet zemnieki par pienu saņem padsmit vai pat desmit, deviņus santīmus, tā aizvien būs augsta samaksa. „Kaktiņu” saimniece atklāja: „Mums nepieciešami 14 santīmi par litru, lai nosegtu kredītsaistības. Pārējais paliek izdevumiem – lopbarībai, strādnieku algām, degvielai un citām izmaksām. Jāpērk arī lopbarības piedevas. Nevar kaut ko atņemt govij, jo tad zaudē piena kvalitāte. Nedaudz tiek arī attīstībai. Ikkatru nopelnīto latu uzreiz ieguldām atpakaļ saimniecībā.
Mēs varēsim strādāt, saņemot arī 20 santīmus par kilogramu, bet ne par īpaši mazāku cenu. Piena naudas samazinājums uzreiz ir jūtams. Ja mūsu saimniecībai piena naudu samazina tikai par vienu santīmu vien, zaudējam vairāk nekā 300 latus mēnesī. Tas ir daudz.”
Vērtējot dalību kooperatīvā „Straupe”, G. Magone uzskata, ka veiksmīgs bijis 90. gados pieņemtais lēmums zemniekiem iegādāties pienotavu un apvienoties. Katra saimniecība maksājusi 500 rubļus, lai izpirktu pienotavu, un G. Magone atminas, ka tolaik tā šķitusi milzu nauda. Taču tas atmaksājas. Sava pārstrāde ir būtisks aspekts un arī drošības garants. „Kaktiņu” saimniece vērtē – pirms pāris gadiem bijuši pārstrādātāji, kas maksājuši augstākas piena cenas nekā „Straupe”. Taču augstās cenas daudzviet bija neadekvātas, tādēļ tagad cenu samazinājums ne vienā vien vietā bija straujš un sāpīgs. Taču „Straupes” biedri cenu kritumu būtībā neizjuta.
Daļu lopbarības sagatavo saimniecība, pietiekami saražo skābbarību un skābsienu. Tam laika gaitā iegādāta arī nepieciešamā tehnika. Taču spēkbarību gan saimniecība iepērk. G. Magone spriež – lai audzētu graudaugus, nepieciešams arī kombains, un tas prasītu vēl jaunus ieguldījumus.
Komentāri