Uzņēmēju lielākais bieds ir finansiālais bankrots, bet neparedzamas dabas stihijas vai ugunsgrēks bieži vien pat prātā neienāk.
Vaives pagasta zemnieku saimniecības „Liel-Joķi” saimnieks Imants Ozoliņš no 1991. gada nodarbojas ar mēbeļu galdniecību, viņa darba specifika ir virtuves un citas mēbeles mājai, arī durvis. Darbnīcā divas reizes piedzīvots ugunsgrēks un nācies visu sākt no jauna. Imants vērtē, ka pirmā ugunsnelaime, iespējams, notikusi apkures dēļ, bet otrā gan nav atšifrējama. Tas bijis pavasarī, maijā. Zintnieki lēš – iespējams, no lodveida zibens, kas ieskrējis ēkā. Neparasti, ka pirmā sākusi degt nesen no meža atvestā un ziemai sagatavotā malka, kas vēl bijusi mitruma pilna. „Tautā ir ticējums, ja kaut kur deg vienreiz, degs vēl, jo uguns šo vietu aktivizē,” uzsver I. Ozoliņš un atceras, ka vakarā pirms ugunsgrēka gaiss bijis spiedīgs, enerģijas pilns, un vēl to, ka arī pērn maijā nodegušas kādas trīs galdniecības Latvijā.
Līdz pamatiem uguns sabojāto darbnīcu Imants noslaucījis līdz ar zemi un izveidojis piemājas zaļo zonu. Blakus nebūtībā aizgājušajai darba vietai stāvēja akmenī būvēta kūts, kur Imants novietoja apdegušo un pēc tam paša restaurēto galdniecības darbam nepieciešamo tehniku. Nācies piepirkt klāt arī jaunas iekārtas un rīkus, tāpēc gan jaunās darbnīcas izveidei, gan tehnikai nācies ņemt kredītu bankā, kas, protams, uz gadiem apgrūtinās ģimenes budžetu. „Ko lai dara! Tas ir mans amats, un bez tā dzīvot nevaru. Mēnesis gan bija nepieciešams pārdomām, ko darīt tālāk, kā rīkoties. Radās pat doma, ka jāmet iesāktais pie malas un jādara kas cits. Bet man palīdzēja cilvēki, atbalstīja, uzmundrināja,” saka Imants un piebilst, ka kredīta ņemšana bija neizbēgama, jo dzīvei un darbam ir jāturpinās. Iet strādāt pie cita uzņēmēja, ja visu mūžu esi savu dzīvi pats noteicis un darbu veidojis, arī ir sarežģīti. „Uzskatu, ka tā būtībā ir sevis salaušana vai iznīcināšana,” viņš uzsver.
Imants galdniecībā strādā viens, jo, kā uzskata, dzīvo vietā, kur sarežģīta transporta kustība. Kādreiz bijuši palīgstrādnieki, bet tad sapratis, ka būtībā neatliek laika katru apmācīt, sekot jaunpieņemtā darbam un vēl darīt savējo. Imants ir smalks mēbeļu meistars, grezni ar tām izrotājis arī savu namu. Pēc ugunsnelaimes talkā nāca sieva Ilze, pēc specialitātes farmaceite. Viņa pameta darbu, lai palīdzētu vīram iekārtot jauno darbnīcu kūtiņā.
„Špaktelēju un krāsoju. Pa visiem mēs arī šo postu likvidējām,” teic Ilze. Palīgā atbrauca arī meitas Madaras kursa biedri no Latvijas Universitātes ģeogrāfijas fakultātes, meita Ieva un dēls Jānis – nelaimi likvidēja visa ģimene.
”Vārds bizness mani kaitina, esmu amatnieks ar reģistrācija numuru 666. It kā simboliski šausmīgi skan – pieņemtais sātana skaitlis, bet uzskatu, ka arī ar negācijām mums šajā pasaulē jāprot sadzīvot,” pārliecinājies Imants.
Imants bija arī Latvijas brīvvalsts atgriešanas aktīvs barikāžu dalībnieks. Laiku pēc Atmodas bija arī Vaives pagasta deputāts, bet sapratis, ka politika ir neiespējama, jo neredzi darba rezultātus. Ja uztaisi durvis, tās par sevi liks zināt gadiem ilgi. ”Galdniecības būtībā ir uguns nedrošas, jo darbā tiek lietotas dažādas lakas un līmes, kas var viegli uzliesmot,” secinājis Imants, bet uzskata, ka, to visu ievērojot un uzmanoties, no nelaimēm var izvairīties – izņemot, protams, dabas katastrofas, no kurām nevar būt pasargāts neviens. Imants uzsver, ka ir no tiem cilvēkiem, kas dara tikai to, kas viņam patīk un padodas, atvēlot brīvu laiku arī hobijam – muzicēšanai ar senajiem tautas instrumentiem. ”Jājautā, kāpēc cilvēks vispār dzīvo, ja tagad daudzi uzņēmēji trīsdesmit dzīves gados, cīnoties par biznesu un tā uzturēšanu, jau nosirmojuši. Naudu viņš ir nopelnījis, bet laimīgs nejūtas, jo laimi rada tikai piepildīta dvēsele, ko ar naudu iegūt nevar. Daudzi man teikuši, ka viņi mana biznesa situācijā būtu vai nu nodzērušies, vai pakārušies, bet es esmu tādā garīgajā stāvoklī, ka šo gadījumu nenožēloju. Mana ģimene neslimo, bērni mācās un strādā.
Nodegušās darbnīcas nojaukšana gan nedaudz rada diskomfortu, jo kaimiņu mājas ir kā uz delnas,” saka Imants. Viņš priecājas par to, ka mēbeļu pasūtītāji bijuši saprotoši un gatavi gaidīt pasūtījumu, kamēr jaunā darbnīca uzsāks darbu. Imants jau gatavs sākt tūlīt, bet šo to vēl nepieciešams pabeigt telpu iekārtošanā. Meistars pārliecināts, ka darbu ar pilnu švunku atsāks nākamā gada sākumā.
Komentāri