Izsisti logu stikli, salauzti soliņi, nogāzts piemineklis, izdemolēta tualete – šie ir tikai nedaudzi piemēri mantas bojāšanas gadījumiem, kādu rajonā nebūt nav maz. Lai uzzinātu, vai huligānisms rajonā ir aktuāla problēma un kā pret to cīnīties „Druva” sarunājās ar rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 2. nodaļas Cēsu pilsētas iecirkņa inspektori Līgu Ozoliņu, Raunas pagasta iecirkņa inspektoru Sergeju Sivko un Vecpiebalgas iecirkņa priekšnieku Viesturu Melbārdi.
Visbiežāk izsit stiklus
Visi policijas darbinieki atzina, ka mantas bojāšanu un huligānismu uzskata par aktuālu problēmu.
L. Ozoliņa vērtē: ”Pieminekļi, protams, netiek gāzti bieži un arī olas pret sienām netiek mestas regulāri, tomēr huligānisms, kas izpaužas kā mantas bojāšana, notiek bieži, gandrīz katrā nedēļas nogalē. Vispopulārākā ir logu izsišana gan fizisku, gan juridisku personu īpašumos. Nesen logs tika izsists ar gandrīz trīs kilogramus smagu akmeni!”
Diemžēl nereti vainīgie netiek atrasti, jo šāda veida likuma pārkāpumi notiek lielākoties naktīs, taču video novērošanas kameras nebūt nav visur. ”Ja nav liecinieku, nav kameru, kas fiksē notikušo, tad vainīgos bieži vien ir grūti atrast,” stāsta L. Ozoliņa. Tomēr arī šādas situācijas nav bezcerīgas, jo tiek veiktas apkārtējo māju iedzīvotāju aptaujas, lai noskaidrotu, vai kāds ko nav dzirdējis vai redzējis, vainīgos iespējams meklēt arī pēc pirkstu nospiedumiem.
V.Melbārdis stāsta, ka laukos, tieši tāpat kā pilsētā, arī notiek mantas bojāšana un huligānisms: ”Jaunieši sabojā un izdemolē sabiedriskās tualetes, brīvdabas estrādēs dauza pudeles, tiek sisti logu stikli. Piemēram, Drustos pēc pasākumiem sasita tualetes podus, bet Dzērbenē izdemolēja tualetes.”
Arī S.Sivko atzīst: „Šādi starpgadījumi ik pa laikam ir. Tāpat notiek alkohola lietošana, ejot uz mājām, jaunieši noloka ceļa zīmes, izsit stiklus. Nesen, piemēram, Raunā pie veikala ar alus pudeli tika izsistas loga rūtis.”
L. Ozoliņa norāda, ka pēdējā laikā izplatīta kļuvusi arī dedzināšana, piemēram, nenoskaidrotu iemeslu dēļ aizdegušās biotualetes Cēsīs, Maija un Pils parkā, arī tirgus būdiņas. Tāpat huligānisms var būt ne tikai mantas bojāšana, bet arī miesas bojājumu nodarīšana. Inspektore arī atzīst, ka nereti mantas bojāšana iet roku rokā ar savstarpēju izrēķināšanos.
L. Ozoliņa uzskata, ka mantas bojāšanas gadījumos būtiska ir policijas operatīva rīcība, jo tad pastāv iespēja notvert vainīgos uz vietas, satikt arī lieciniekus.
Inspektore skaidro, ka Krimināllikuma 185. pantā norādīts – par svešas mantas tīšu iznīcināšanu un bojāšanu var būt brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem, arests, naudas sods līdz 60 minimālajām mēnešalgām. Taču smagāku seku gadījumā piespriest var pat brīvības atņemšanu.
Pie vainas alkohols, agresija un bezdarbība
Inspektori norāda, ka šādus pārkāpumus lielākoties izdara nepilngadīgie un jaunieši līdz 25 gadiem. Turklāt raksturīgi, ka pie vainas ir personu grupas. Un visbiežāk pārkāpumi tiek izdarīti alkohola reibumā. Tomēr L. Ozoliņa atgādina, ka secinājumus var izdarīt vien par atklātajiem gadījumiem.
Lai gan vairumā gadījumu mantas bojātāji ir puiši, L. Ozoliņa atceras arī divu mazu meiteņu neizskaidrojamo rīcību: ”Uz ielas stāvēja mašīna. Divas meitenes, deviņus un sešus gadus vecas, nākdamas pa ielu garām mašīnai, paņēma akmentiņus un novilka svītru visā mašīnas garumā. Pēc tam bija asaras, bet uz jautājumu, kādēļ viņas tā darīja, meitenes vien atbildēja, ka nebija iedomājušās, ka paliks švīkas…”
L. Ozoliņa modelē situāciju: ”Cilvēki iet pa pilsētas ielām, viņiem ir jautri, ir arī alkohola reibums. Netiek padomāts par sekām. Bieži vien vainīga ir agresija, piemēram, jaunietis iet pa ielu un saspārda mašīnu vai nolauž tai spoguli. Par motīviem ir grūti runāt, parasti arī paši vainīgie nespēj paskaidrot, kādēļ viņi tā rīkojušies. Bieži aizbildinās, ka neko neatceras, mēģina aizbildināties ar alkohola reibumu.
Ja ir iesaistīti vairāki cilvēki, tad nopratinot atšķiras notikuma versijas. Piemēram, nesen Cēsīs pie spēļu zāles ”Bumerangs” viens puisis otram sita pa galvu ar pudeli, trāpīja ne tikai pa galvu, sasita arī stiklu. Tas, kurš sitis, apgalvoja, ka to nav darījis, taču notikušais bija fiksēts kamerās. Patiesībā viens no puišiem mērķēja pa galvu otram, bet nejauši trāpīja pa logu un izsita stiklu.”
L. Ozoliņa vērtē, ka, iespējams, jaunieši vēlas izcelties draugu pulkā, pierādīt kaut ko, iespējams, pārkāpumu veicēji ir arī par kaut ko dusmīgi, sakreņķējušies un atrod veidu, kā agresiju izpaust.
Inspektore atzīst, ka skumja, muļķīga un neizprotama ir arī Līvu laukuma strūklakas bojāšana: ”Tā taču ir izveidota par prieku cilvēkiem. Daļa garāmgājēju par to priecājas, bet daļa ignorē vispārpieņemtās uzvedības normas, savdabīgā veidā izklaidējas.”
Savukārt, runājot par Skolnieku rotas pieminekļa nogāšanu, L. Ozoliņa uzskata, ka rīcība diez vai bija vērsta konkrēti pret pieminekļa būtību. Drīzāk piemineklis nejaušības dēļ kļuva par agresijas upuri.
V.Melbārdis jauniešu uzvedību saista ar ietekmi no citām valstīm, kā piemēru minot staigāšanu pa ielām ar atvērtu pudeli, pret ko policija tagad cīnās, bet kas nav tik ātri izskaužams netikums.
Arī L. Ozoliņa piekrīt, ka liela ietekme ir no filmām. L. Ozoliņa un V.Melbārdis vērtē, ka nereti bērniem un jauniešiem trūkst interešu, nav ar ko aizrauties.
”Izklaidēties ir normāli, to mēs visi darām. Var jau iedzert, pasmieties, padejot un tad iet vai braukt mājās, bet kādēļ jādara kas tāds?” vērtē L. Ozoliņa.
Nepieciešams sabiedrības atbalsts
L. Ozoliņa skaidro, ka huligānisma veicēji mēdz būt vieni un tie paši, taču to ir grūti pierādīt, ja neviens neko nav redzējis un nav nekādu pierādījumu. Nereti, aptaujājot cilvēkus, rodoties sajūta, ka viņi ko noklusē, iespējams, baidoties par sava īpašuma drošību, lai gan sniegtā informācija netiek izpausta nevienam. Taču sabiedrības atbalsts būtu ļoti vērtīgs. Būtu arī nepieciešams pilsētā izvietot vairāk novērošanas kameru, kas palīdzētu atklāt lietas.
”Problēma ir arī tā, ka sabiedrība nesniedz informāciju. Taču, kad cilvēks pats cieš no šādiem vandaļiem, tad saprot, cik tas ir būtiski,” skaidro V.Melbārdis.
L. Ozoliņa aicina nenogaidīt, līdz ir izdarīts pārkāpums, bet, ja kas aizdomīgs redzēts, informēt policiju: ”Lai mums nav jācīnās tikai ar sekām, lai varam pārkāpumus novērst.”
Būtiski arī, lai šādās situācijās cilvēki ir uzmanīgi, ievēro pārkāpuma izdarītāja izskatu, pieraksta automašīnas numuru, jo bieži vien liecinieki atceras vien mašīnas krāsu, bet tas palīdz reti.
V.Melbārdis norāda, ka daudz vieglāk situāciju kontrolēt un lietas atklāt būtu tad, ja pietiktu policijas darbinieku. Inspektors uzskata, ka sabiedrībā būtu jārada priekšstats un izjūta, ka jebkurš iedzīvotājs tiek uzmanīts, jo runāšana un skaidrošana vairs nepalīdz.
Arī S.Sivko piekrīt, ka likuma pārkāpēji neuzklausa policistus, tādēļ ir jāpanāk, lai viņi saprot, ja pārkāpums ir izdarīts, vainīgais nepaliks nesodīts. Tā, piemēram, kāds jaunietis regulāri demolējis, līdz saņēmis nosacīto sodu. Fakti: Šogad rajonā konstatēti (gadījumi, par kuriem cilvēki griezušies policijā):
* 24 huligāniskas darbības ar kaušanos un miesas
bojājumu izdarīšanu; * 21 laupīšana; * 104 tīši mantas bojāšanas gadījumi.
Komentāri