Līgatnes dabas takās dzīvojošo aļņu pāra atvase Saulīte ir mēnesi veca.
Ja dzīvnieku pasauli pētīsiet, lasot grāmatas, tad tajās ir teikts, ka nebrīvē dzīvojošiem, cilvēka izbarotiem aļņiem nav pēcnācēju. Divgadīgais Antiņš un trīsgadīgā Līnīte pierādījuši pretējo, jo maija sākumā atskrējusi Saulcerīte, kuru dzīvnieku kopēja Velga Vītola sauc mīļvārdiņā par Saulīti.
“Tas bija liels pārsteigums! Arī es nezināju, ka Līnīte ir grūsna. Antiņš riesta laikā uzvedās pavisam prātīgi. Vienīgi Līnīte kādus mēnešus bija tāda jocīga, tā kā mainījās raksturā. Tagad smejos, ka viņai bija rīta nelabumi,” joko Velga Vītola, kura ik dienas dodas aļņu mammu un Saulīti apraudzīt, bet Antiņu uzcienā ar āboliem, jo jaunajam tētim ir jāsamierinās ar neērtībām un jādzīvo vienā voljērā ar zaķiem un stirnām.
“Jāgaida, kamēr Saulīte paaugas. Alnene ir ļoti laba mamma, staigā ļoti uzmanīgi, kājas lēni cilādama, lai mazo nesamītu. Uzpasē un bužina, un tagad arī labprāt zīda mazo,” stāsta Velga un atceras, ka piedzimstot alnēns bijis ļoti vārgs, bet alnēna mammai, kuru pirms pāris gadiem ar pudelīti izbarojusi Velga, trūcis mātes instinkta. Nācies arī Saulītei mammas pienu atslaukt, barot no šprices, līdz māte un meita viena ar otru apradušas. Tagad Velga jau priecājas, ka mazais alnēns ir žiperīgs, tiek līdzi mammas solim un domas, ka mazais var neizdzīvot, pamazām piemirstas.
“Kamēr parkā strādāju, es esmu izbarojusi kādus desmit aļņus, arī stirnēnus, un, kā visiem zināms, lācenes. Visu laiku biju nopelniem bagātā mamma, bet tagad esmu kļuvusi par vecmāmiņu, jo Līnīti un Antiņu esmu lolojusi kopš viņu pirmajām dzīves dienām,” tā Velga, kura priecājas, ka šopavasar arī briežu pāriem ir piedzimuši pieci briedēni, ka cilvēki nav spējuši noraudzīties, kā bojā aiziet zaķēni. Tā trīs jauni garauši skraida voljērā. Velga drusku nopūšas, jo jāpastāsta, ka uz citiem medību laukiem aprīlī devies mežakuilis Ansis, kuru ļoti bija iemīļojuši parka apmeklētāji. ”Īstenībā jau skumjām nav nekāda pamata. Ansis nodzīvoja ilgu un labu mūžu. Mežacūkai 17 gadi ir ļoti liels vecums,” sacīja Velga un piebilda, ka parkā dabas taku iemītnieku skaits nesarūk, katrs, kurš uz Līgatni dodas iepazīt dabas pasauli, ir tikai ieguvējs, jo pamazām mainās arī parka infrastruktūra.
Gaujas NP administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Melece pastāstīja, ka Līgatnes dabas takās līdz rudenim plānots realizēt vairākus vērienīgus un ERAF līdzfinansētus projektus. Iecerēts teritorijā esošo “Pauguru” māju telpas pielāgot tā, lai tajās varētu notikt vides nodarbības.
“Interesenti arī sliktos laika apstākļos varēs skatīties filmas par dabu, pētīt dabas materiālus, zīmēt,” tā Kristīne Melece. Vēl remontēs sumbru voljēru, mainīs tā sētas, barotavu, izveidos jaunu skatu platformu, jo sumbru dzīvojamā telpa ir ļoti nolietojusies. Laimīgas sakritības dēļ lielie zālēdāji nezina, ka žogi viņu ceļā varētu arī padoties. Vēl ieplānots 20 metrus augstā skatu torņa remonts. Tornis, no kura iespējams noraudzīties tālumā un samanīt, ko dzīvnieki dara tad, kad viņus netraucē cilvēku klātbūtne, jau pāris gadus bija slēgts apmeklētājiem.
Komentāri