Vakar (14.06.) darbdiena piestāja klusumā. Sarkanbaltsarkanie karogi sēroja par 1941.gada 14.jūnijā no Latvijas deportētajiem.
“Pirms 80 gadiem vienā naktī vardarbīgi tika salauztas 15 443 Latvijas valsts pilsoņu dzīves. Mūsu valsts bija okupēta, un ar pilnu jaudu darbojās Padomju Savienības varmācīgais represiju mehānisms. Latvija vairs nevarēja pildīt savu demokrātiskas valsts vissvarīgāko pienākumu – sargāt savu pilsoņu dzīvību un brīvību,” virtuālā atceres pasākuma “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” uzrunā sacīja Valsts prezidents Egils Levits. Valstsvīri un juristi, garīdznieki un virsnieki, ierēdņi un uzņēmēji, skolotāji, zemnieki un mākslinieki kopā ar ģimenēm – visi tika sodīti. Par to, ka bija kalpojuši savai valstij un dzīvojuši savu normālas ikdienas dzīvi.
Pulksten 11 visos Latvijas novados un pilsētās izskanēja pirms 80 gadiem deportēto vārdi. Raunas novadā atceres pasākums notika pie Brīvības pieminekļa. “Tā bija mūsu tautas mērķtiecīga iznīcināšana. Tie, kurus izveda, nebija muļķi un dīkdieņi, drīzāk bieži vien tādi bija izvedēji. Viņi panāca, ka latvieši ilgus gadu desmitus nespēja iztaisnot muguru. Arī šodien mums jāmāk atsijāt pelavas no graudiem,” uzrunājot novadniekus, sacīja Raunas novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe. Saules apspīdētā Brīvības pieminekļa pakājē sagūla ziedi, izskanēja kora dziedātās tautasdziesmas. Drustu pagasta bibliotekāre Aija Ciguze un jaunsargs Roberts Kokins nolasīja 40 no Raunas un Drustiem deportēto cilvēku vārdus. Vakar novadnieki nolika ziedus represēto piemiņas vietās Raunā un Drustos.
Skanot koklei, akordeonam, klusinātām dziesmām vai putnu treļļiem, arī citos novados , saglabāti atmiņās un vēsturē, izskanēja izvesto vārdi. Cēsīs – 203, Jaunpiebalgā – 14, Līgatnē – 70, Jaunraunā – 43, Vecpiebalgā – 45, Stalbē – 27… Ikkatram no viņiem tika vardarbīgi izrautas saknes no dzimtās zemes, no Latvijas. Tās, ko viņi cienīja, mīlēja un loloja. No Latvijas, kurā atgriezās retais.
Arī turpmāk ikviens vietnē lnb.lv var noklausīties nolasītos deportēto vārdus. Tie saglabāti nākamajām paaudzēm.
Vakar arī Lietuvā un Igaunijā ar klusuma brīdi pieminēja deportāciju upurus. Par padomju varas organizētajām deportācijām nedrīkst klusēt – tām mūsdienās jābūt kā atgādinājumam, cik neatkarība un brīvība ir trausla, kas jāsargā ik sekundi. To kopīgajā paziņojumā, pieminot 80. gadadienu kopš padomju varas organizētajām masu deportācijām norādīja Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, Latvijas prezidents Egils Levits un Lietuvas prezidents Gitans Nausēda.
“Desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju, starp kuriem bija arī vecāki cilvēki un bērni, tika izrauti no savām mājām un iesēdināti lopu vagonos, kas tos aizveda uz Sibīriju. Daudzi gāja bojā. Daži atgriezās ar salauztiem likteņiem. Deportāciju vilnis ar to nebeidzās. Igaunijā, Latvijā un Lietuvā šādi likteņstāsti sastopami gandrīz katrā ģimenē,” teikts paziņojumā, kā arī atgādināts: “14. jūnija deportācijas nenotika bez iemesla. Tās notika tādēļ, ka Eiropa tika sadalīta starp diviem noziedzīgiem režīmiem – nacistisko Vāciju un padomju komunistisko režīmu -, kas bija savā starpā noslēguši slepenu paktu. Abi režīmi, ignorējot jebkādu suverenitāti, cilvēktiesības un tiesiskumu, sēja neaprakstāmas bēdas un ciešanas.
Mēs joprojām turpinām izjust padomju okupācijas sekas, lai gan kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau 30 gadi.” Prezidenti paziņojumā uzsvēruši, ka Igaunija, Latvija un Lietuva savu neatkarību, brīvību un demokrātiju tik augstu vērtē tieši šo iemeslu dēļ.
Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas no okupētajam teritorijām, notikumus pirms 80 gadiem savās debatēs izvērtēja Eiropas Parlaments (EP). 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju no Baltijas valstīm tika deportēti apmēram 44 000 iedzīvotāju, ieskaitot sievietes un bērnus. Pavisam padomju režīms deportēja sešus miljonus cilvēku, un vēl 15–18 miljoni tika nosūtīti uz ”gulaga” cietumiem.
“Politisko, ekonomisko un intelektuālo elišu masu deportācija uz padomju tukšzemēm bija brutāla rīcība, lai nodrošinātu boļševiku kontroli pār šīm zemēm,” paziņoja Eiropas Savienības līdztiesības komisāre Helena Dalli. EP deputāte Rasa Juknevičiene no Lietuvas atgādināja, ka “komunisma noziegumi nekad nav tikuši starptautiski izvērtēti no morālā vai juridiskā aspekta. Visa gulagu sistēma un masu deportācijas, kuras pasūtīja, izplānoja un izpildīja padomju komunistiskais režīms, ir jāatzīst par noziegumu pret cilvēci”. EP deputāte Dace Melbārde no Latvijas pauda pārliecību: “Masu deportāciju stāstam ir jābūt iekļautam jauno eiropiešu izglītības saturā, šiem notikumiem ir jābūt spēcīgi atainotiem Eiropas vēstures mājas pastāvīgajā ekspozīcijā un citās vēstures un atmiņas institūcijās, arī mākslas darbos.”
Deputāti norādīja, ka Otrā pasaules kara un padomju perioda vēsturi Kremlis joprojām aktīvi izmanto un sagroza, atbalstot dezinformāciju un agresiju, kas vērsta arī uz Eiropu.
Rīt,15. jūnijā, laukumā EP priekšā Briselē plānota deportēto cilvēku vārdu lasīšana četru stundu garumā.
Komentāri