“Zīlēs” dzīvo Valda Cīrule. Saimniece kopā ar saviem uzticamajiem mājas sargiem sagaida katru ciemiņu.
“Lai katram būtu tādas vecumdienas kā man. Ne es zinu, cik par telefonu, ne cik par elektrību jāmaksā, par visu gādā dēli. Veci cilvēki saka, ka esot grūti, man ne,” saka Valda. Viņa izaudzinājusi divus dēlus, viņiem katram divas atvases. Ar lepnumu “Zīļu” saimniece saka, ka reti kurā dzimtā ir piecas paaudzes. Valdas mamma dzimusi 1915.gadā, vēl gana spirgta dzīvo pie māsas Pierīgā. Valda dzimusi 1933.gadā.
Viņai bija divi gadi, kad audzināšanā paņēmusi tēva māsa, kuras ģimenē bērnu nebija. Tā arī viss mūžs “Zīlēs” nodzīvots.
Pēc pirmā pasaules kara kā kara dalībnieks audžutēvs dabūjis jaunsaimniecībai muižas zemi. “Kad biju meitene, pie mājas bija lieli ozolu celmi, kokus izcirta, ierīkoja laukus. Atceros, kā celmus lauza ārā. Pēcāk katru zemes pleķīti apstrādāja. Tagad aramzemi apmežo. Tā laiki mainās, “saka “Zīļu” saimniece un piebilst, ka no ozoliem mājai vārds “Zīles”.
Tā iznācis, ka skolā mācījusies gan vācu, gan krievu, gan Latvijas laikā.
“Atceros, skolā ieradās sveši cilvēki un lika uz sola salikt mācību grāmatas. Literatūras grāmatā pirmajā lappusē bija “Dievs, svētī Latviju!”. Tās atņēma un tūlīt sameta krāsnī,” pirmos iespaidus padomju laikā atceras Valda un piebilst, ka ģimene nebija turīga un karš viegli pārgājis pāri. Audžuvecāki bija par veciem, Valda maza, un neviens par “Zīlēs” dzīvojošajiem nelikās zinis.
“Savu mūžu esmu nelietderīgi izmantojusi,” vērtējot no šodienas skatījuma, klusi saka Valda. Bet tāds bija laiks. Viņai bija sešpadsmit gadu, kad 1949.gada maijā Straupē dibināja kolhozu. Pēc izvešanām visi gribēja iet Ļeņina kolhozā. “Bijām pirmie ļeņinieši. Biju par jaunu, lai būtu kolhoza dibinātājos, bet 1949. gadā sāku strādāt kolhozā un 1989. gadā aizgāju pensijā,” saka Valda un atgādina, ka drīz pēc tam arī laiki mainījās un kopus saimniekošana paputēja.
“Pirmie gadi kolhozā bija ļoti smagi. Tagad, kad paņemu darba grāmatiņu, tad gribas domāt un domāt. Pirmos gadus darba algu maksāja divas reizes gadā. Gadā saņēmu 63 rubļus. Jā, vēl deva kartupeļus, graudus, ” atceras bijusī kolhozniece un piebilst, ka tagad cilvēki satraucas, ja algu neizmaksā noteiktā datumā. “Pārtikām no dārziņa, bija brīv turēt vienu govi, ja gribēju jaunu audzēt, vajadzēja atļauju, ka brūnaļa jau veca. Divas cūkas varēja turēt, ne sivēnmāti, ” stāsta Valda. Darbu kolhozā viņa sākusi lauku brigādē. Trūcis slaucēju, viņa ar zirgu braukusi kilometrus 12 līdz fermai. “Nevarēju izturēt tādu braukāšanu un teicu, lai labāk tās govis ved pie manis. Netālu kaimiņos bija kūts, tajā arī ieveda, un tā strādāju, vēlāk turpat kopu barojamos buļļus. Kāds darbs bija, tāds bija,” atmiņās kavējas Valda Cīrule un ar smaidu stāsta, kā Plācī uz ballēm gājusi ar tenisa čībām, kuras balsinājusi ar zobu pulveri. “Bet pēc kara ar apaviem bija pavisam grūti. Netālu dzīvoja kāda krievu sieva, viņa bija iemācījusies no auto kamerām taisīt apavus, ar siksniņu piesēja gumiju pie kājas, tādas vīzes ilgi kalpoja,” atceras straupiete.
Valda Cīrule dzimusi 16. novembrī. Viņa atzīst, ka nekad lielas svinēšanas nav rīkotas, parasti ģimenes lokā. “Jaunībā jau par 18. novembri, Latvijas valsti nerunāja,” saka Valda un piebilst, ka, lai cik kuru brīdi bijis smagi jāstrādā, nekad nav gribējies doties prom no Straupes. Vislabāk viņa jūtas savās mājās. Paklausās radio, paskatās televizoru, savu reizi palasa, lai uzzinātu, kas Latvijā un pasaulē notiek.
Komentāri