Mūsu rajonā – aktīvi, Latvijā – ne

Saule sestdien mijās ar lietu. 13707 pilsoņi mūsu rajona vēlēšanu iecirkņos piedalījās tautas nobalsošanā. Te arī bija viena no lielākajām aktivitātēm Latvijā. Taču, lai referendums būtu noticis, valstī pietrūka aptuveni 120 000

balsu.

Gandrīz 96 procenti no tiem, kuri balsoja, bija

par valsts drošības likumu grozījumu atcelšanu. Tautas nobalsošanā vēlētājiem bija jāizsaka viedoklis par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apturēto grozījumu “Nacionālās drošības likumā” un “Valsts drošības iestāžu likumā” atcelšanu.

Referendumā bija jāatbild: “Vai jūs esat par likuma atcelšanu?” Tas radīja ne vienā vien vēlētājā, īpaši gados vecākajos, neizpratni. Viņi taču bija nākuši balsot pret likumu, bet krustiņš jāliek pie vārda “par”. Veselavas vēlēšanu iecirknī par to pārliecinājās arī “Druva”.

Jānis Leimanis, vīrs gados, vēlēšanu komisijai skaidri prasīja: “Kurš ir Vairas likums, par to arī parakstīšos.” Kad viņam piedāvāja divas balsošanas zīmes, vīrs bija vēl vairāk samulsis un centās izdibināt, kura ir īstā. “Kad televīzijā stāstīja, viss bija skaidrs, nu pats velns nevar saprast,” atzina vēlētājs. Vien, kad komisijas locekļi mudināja kārtīgi izlasīt jautājumus, vēlētājs saprata. Pēc balsošanas viņš “Druvai” atzina: “Cerēt, ka kas mainīsies, grūti. Bremzēs jau, bet kaut kam tomēr jānotiek.”

Tiesa, vēlēšanu komisijās “Druvai” atzina, ka starp vēlētājiem dažs brīnījies, ka jābalso par diviem likumiem. “Mēs tikai pasakām, lūdzu, lasiet jautājumu. Par vai pret – tas jūsu ziņā,” uzsvēra Veselavas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Andris Cīrulis. Viņam piekrita Drabešu vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arvīds Lukjanovs, kurš novērojis, ka pilsoņi nav iedziļinājušies likumos, zinājuši, ka jānāk, bet, kā balsot – ne. Kādam paziņam jau citas vēlēšanu komisijas loceklis deva oriģinālu izskaidrojumu – viena balsošanas zīme par to, ka ienāci iecirknī, otra par to, ka izgāji.

“Tie, kuri nāca balsot, savu izvēli bija izdarījuši. Priekšpusdienā nāca lielākoties vecāka gadagājuma cilvēki, vakarpusē jaunie,” pastāstīja Cēsu vēlēšanu iecirkņa, kas strādāja “CATA” telpās, priekšsēdētājs Aivars Baiža, viņš arī piebilda, ka gaidījuši vairāk vēlētāju. “9.Saeimas vēlēšanās plkst. 12 mūsu iecirknī bija nobalsojuši 850 pilsoņi, referendumā plkst. 20 – 880, ” vēlētāju aktivitāti raksturoja A.Baiža.

Par referenduma izvēlēto laiku negatīvi “Druvai” neizteicās neviens. Tie, kuri bija nolēmuši, izbrīvēja brīdi, lai piedalītos balsošanā. Netraucēja ne svētki, ne koncerti, ne siena vāla glābšana no lietus, ne kāzas.

Straupes dzimtsarakstu nodaļā sestdien laulību reģistrēja trīs pāri. Baiba un Jānis Ružāni tūlīt pēc svinīgās ceremonijas ienāca arī vēlēšanu iecirknī. “Tā ir iespēja paust savu viedokli. Un cerams, ka kaut kas valstī mainīsies uz labo,” “Druvai” atzina Baiba, bet Jānis vien piebilda: “Nobalsojām, pienākumu izpildījām, bet vai kas mainīsies?” Vēlēšanu komisija jaunajam pārim uzdāvināja sirdīm rotātu vēlēšanu urnu. Tajā balsošanas zīmju vietā bija Cūkas gada simbols, kas nesīs laimi un labklājību. Arī citos vēlēšanu iecirkņos balsot bija atnākuši jaunlaulātie, piemēram, Drabešos.

Uz lielu vēlētāju aktivitāti cerēja tie vēlēšanu iecirkņi, kuri atradās šoseju malās. “Mēs parasti šosejas malā izliekam norādi, daudzi, kas brauc garām, iegriežas. Arī šoreiz bija tāpat,” stāsta Drabešu vēlēšanu iecirkņa priekšsēdētājs A.Lukjanovs un piebilda, ka iecirknī savu viedokli izteikuši vairāk pilsoņu, nekā te parakstījās par referendumu. Arī Straupē balsoja gan liepājnieki un rīdzinieki, gan valmierieši un limbažnieks. Kāds valmierietis “Druvai” atzina, ka pilsētā nebijis laika meklēt iecirkni, ceļmalā – ērti ienākt, nobalsot.

Ja par referendumu parakstījās lielākoties gados vecāki cilvēki, tad tautas nobalsošanā piedalījās dažādu paaudžu vēlētāji. Astoņdesmitgadnieks Armands Bērziņš uz savu vēlēšanu iecirkni kājām mēroja sešus kilometrus. “Viņš atnāca omulīgs, gandarīts, ka izpildījis pilsoņa pienākumu. Aizvedām vīru mājās, un tad arī piebrauca pasta mašīna. Viņš vēl noteica: “Ko šodien vēl vairāk vajag,” pastāstīja Stalbes vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Ilze Krivošonoka. Viņa arī atzina, ka diemžēl pagasta jaunieši ir neaktīvi. 17 pilsoņiem bija iespēja pirmoreiz piedalīties. Līdz sešiem vakarā nebija atnācis neviens. Bet vēlēšanu komisija bija sarūpējusi pārsteigumu.

Savukārt raiskumietes, māsas Elīna un Rasa Sniedzānes steidzīgas ienāca vēlēšanu iecirknī, skaidri zinot, kas jādara, kāpēc. “Esmu lepna, ka atnācu,” sacīja Elīna, kura balsošanā piedalījās pirmoreiz.

Kāpēc piedalāties referendumā? Katram vēlētājam bija sava, gluži personiska atbilde – “Par dro­šības likumu atcelšanu”, “Pil­soņa pienākums jāpilda”, “Atbalstot Valsts prezidenti”, arī “Protestējot pret valdošās koalīcijas darba stilu”. Sarunā ar “Druvu” vēlētāji stāstīja par savu ikdienu, rūpēm, nesakārtoto valstī. Arī ar šīm domām viņi gāja uz referendumu.

“Tas bija tīrais protesta balsojums. Likumu lasījis neesmu,” sacīja straupietis Māris Šķesteris. “Esmu par prezidentes, ne Kalvīša pusi,” skaidri pauda Dzidra Kūlīte. “Tā kā parakstījos par referendumu, nācu arī balsot,” atzina stalbiete Dana Gaile. Viņa arī piebilda, ka valstī ir tik daudz nesakārtotu lietu un bei­dzot taču kādai kārtībai jābūt. Vai­vē­niete Ilze Simanoviča kopā ar dzīves­biedru Osvaldu un māti Līnu Cīruli balsoja tuvākajā – Veselavas vēlēšanu iecirknī, balsoja, jo tas bija pienākums. “Jāiet, tur šaubīties nevar,” tā Līna Cīrule.

Referenduma diena daudzām ģime­nēm bija svētki. Uz iecirkņiem devās vairākas paaudzes. Rāmulie­tis Pēteris Lapiņš atbrauca kopā ar visu dzimtu. Mazdēls Jānis pie auto­ma­šīnas bija piestiprinājis valsts ka­ro­gu. “Nezinu, vai kas mainīsies, bet ce­ru, ka būs labāk,” sacīja Pēteris La­piņš. Savukārt raiskumiete Ieva Gaisa vēlēšanu komisijai un arī vē­lētāju labam garastāvoklim uz­dā­vi­nāja flokšu buķeti – kā atgādinājumu, ka ejam uz rudens pusi un drīz jāvētī raža.

Uz iecirkni kopā bija atnākusi arī Sebru ģimene. “Tautas pienākums šodien ir atbalstīt prezidenti un parādīt, ka arī tauta spēj kaut ko pateikt. Nedrīkst valdība būt atrauta no tautas. Deputātiem diemžēl, līdz­ko viņus ievēl, rūp savas intereses. Deputātiem nepatīk, ka viņus sauc par tautas kalpiem, bet pat Santa­klauss ir tautas kalps,” domās dalījās Gunārs Sebris, bet dzīvesbiedre Astra jau rīta pusē bija skeptiski noskaņota, ka referendums izdosies. “Apkārt tik daudz izklaides. Mums jau tās ir galvenās, ne darbs,” viņa uzsvēra. Visa ģimene izteica prieku, ka Latvijai bijusi tāda prezidente.

Sestdien “Druva” arī piestāja Lī­gatnē pie pārceltuves. Daudzi Līgat­nes taku apmeklētāji cēlās uz vienu vai otru Gaujas pusi. “Esam no Ma­donas, atpūšamies, baudām dabu. Referendums? Rīt nevarēs nobalsot? Tad nekā,” labprāt sarunā iesaistījās Re­gīna Kalniere, bet viņas atpūtas biedri tikai skeptiski piebilda, ka nav vērts laiku tērēt, vai tad tie, kuri grib noķert varu no valdošajiem, būs labāki un nedarīs, kā pašiem labāk un prāts atļauj. “Jānāk jaunai pa­au­dzei, kura padzīvojusi citur Eiropā, tad varbūt kas mai­nīsies. Viss jau sadalīts, jācer, ka Eiro­­pa savu naudu neļaus nozagt un radiem izdalīt,” pesimistiski nos­kaņots bija ma­do­nietis Ivars Kal­nieris. Līdzīga saruna izvērtās arī ar cēsniekiem, “padomijā augušiem un izglītojušamies”, piec­des­mitga­dnie­kiem Andri un Larisu. “Nav vairs padomju laiki, kad vara varēja pa­teikt: “Tā jādzīvo, jādara, viss tiek darīts nākotnei.” Un mēs ticējām. Pat tajā laikā vadoņi neatļāvās tādu vīz­degunību kā mūsu Ministru prezidents. “Es esmu ga­rants…” Kam? Ka tūkstošiem latviešu ir Īrijā, pelna iztikšanu palikušajiem un savai nā­kotnei? Ka prezidente ir muļķe,” domās dalījās Andris un tikai notei­ca, necerot, ka personīgi viņš kaut ko varētu vērst uz labu. Vēl izskanēja pārmetumi opozīcijai un aktīvajām nevalstiskajām organizācijām, ka tās neko nav skaidrojušas un ne­pratušas izmantot situāciju savā labā.

“Piedalīties tautas nobalsošanā ir kat­ra pilsoņa tiesības, un gluži kā ar jebkuru citu balsošanu, arī pilsoņa pienākums,” tā vēl pirms referenduma beigām teica Vaira Vīķe-Frei­ber­ga.

Jau astoņos vakarā bija skaidrs, ka referendumā nepiedalīsies vajadzīgais balsstiesīgo pilsoņu skaits. Kā­pēc tā, ko tas nozīmē, to skaidros politologi, politiķi, sociologi, pētnieki un analītiķi, politikai pietuvinātie publiski un virtuvēs. Referendums bija iespēja pateikt, ka nav vienalga, kas notiek Latvijā, atgādināt, ka arī vēlētājam var būt viedoklis. Kā tas ietekmēs politisko vidi, redzēsim. Arī Valsts prezidente norādīja, ka tagad viņai atliek tikai paļauties uz Saeimas godaprātu un goda vārdu, ka deputāti savas iepriekš dotās apņemšanās nedomā mainīt šīs Saeimas laikā.