SIA “Singari” īpašnieks
Savulaik Mārsnēnos privatizēju 14 hektārus meža. Tā iesākās mana saimniekošana. Pamazām piepirku vēl klāt.
Mežs ir jākopj. Tāpat kā burkāni dobē jāretina, ja to nedarīsi, nekas prātīgs neizaugs. Bet ko saimnieks vēlas izaudzēt? Kāda ir viņa attieksme pret mežu? Mežs bez cilvēka var iztikt, cilvēks bez meža ne. Attieksme pret mežu atkarīga no katra paša. Bērni mācās no vecākiem, ja redz, ka var tikai zāģēt
un nauda nāk, nepadomā, kas būs pēc gadiem, tā arī saimnieko. Es savu dzīvi varētu nodzīvot zaļi. Katru mēnesi nozāģēt simts kubikmetrus, pārdot un dzīvot. Nedaru tā, mežs ir mana zemes banka, pa to staigāju kā dakteris, vērtēdams katru koku. Katru gadu meža stūrī četri, pieci koki nokalst, tie jānozāģē, kamēr vēl izmantojami.
Ja nekops, mežs nīkuļos. Produkcija, ko iegūstu, jārealizē. Ja nav cenas, tad žēl cirst.
Kādreiz pirku cirsmas valsts mežos. Lai to darītu, vajag lielu starta kapitālu, spēju veikt lielus apjomus. Atbrauc brigāde, dažās stundās nozāģē hektāru meža, sakrauj kaudzēs, aizved. Drošības naudai vien vairākus tūkstošus vajag. Tagad rīko rakstiskās izsoles, kurš uzrakstījis lielāku summu, tas cirsmu dabū. Esmu sīkzemnieks mežā un izsolēs vairs nepiedalos.
Ir dažādas teorijas, kāpēc cenas mainās. Liela nozīme lielajiem spēlētājiem. Papīrmalkas tirgus pusgada laikā ļoti mainījies. Vasarā par kubikmetru maksāja 50 latus, tagad par 25 latiem ostā negrib ņemt pretī. Bet ja vēl pārpircējs paņem savu daļu, neatmaksājas zāģēt. Bet
izdevumi ar katru mēnesi palielinās. Ietekmē arī citi faktori. Lai no vienas cirsmas varētu izvest kokus, bija jābrauc pāri kāda īpašnieka zemei. Viņš paprasīja latu par kubikmetru. Viņa zeme, ko darīt, jāmaksā. Bija arī tāds gadījums – cirsma atradās pie divu pagastu robežas. Kā es varēju zināt, ka te robeža. Atbrauca policists – neesat saskaņojis braukšanu pa mūsu pagasta teritoriju. Situācija nebija patīkama. Ciršanas biļetē taču nav rakstīts, kur mainās pagastu robežas. Protams, mežizstrādātājus un apsaimniekotājus ietekmē laikapstākļi. Šogad ziemas nebija, ne jau tāpēc vīri negāja mežā.
Patlaban samērā laba cena ir apsei. Papīrmalka maksā ap 25 latiem. Apse ir interesants koks, der apdarei. Agrāk tā nebija nekādā vērtē. Pirms sešiem gadiem pie Igaunijas robežas nopirku cirsmu par diviem latiem kubikmetrā. Tajā bija 95 procenti apse. Cirsma bija tāda, ka pavasarī iekšā netika, pirms tam kāds bija zāģējis, viss sadangāts.Man palaimējās, jo bija ļoti sausa vasara. Ja ne, iekšā netiktu.
Latvijā ne mazums ir vietu, kur netiek klāt. Bebru nopludinātie, nograuztie meži. Tas liels zaudējums, jo koki iet bojā. Tiesa, par to neviens neuztraucas. Nezinu, vai Latvijā mežu izzāģēts par daudz vai par maz. Mūspusē dažviet ir lielas platības izcirstas. Bet ir tīrumi, kur tagad aug mežs. Pēc gadiem 60 būs zāģējami bērzi. To kvalitāte, protams, atkarīga no saimnieka.
Jā, malka kļūst aizvien dārgāka. Un lētāka nebūs. Bet, lai pie tās tiktu, jāgulda ne tikai darbs – jāsazāģē, jāsastrādā, arī degviela vajadzīga. Lētāk par latiem 13 – 15 trīsmetrīgu malku diez vai var nopirkt. Saprotu pilsētniekus, kam nav tehnikas, bet pieder mežs. Kā to apsaimniekot, kā kaut malku sagādāt. Visiem jāmaksā, ieguvums no īpašuma mazs.
Koksnes atkritumu šķeldošana mežā ir dārga, bet tā vismaz ir alternatīva. Vecos laikos žagariņus kurināja. Šoziem vienu aizaugušu jaunaudzi iztīrīju, izvedīšu malā, sašķeldošu, redzēs, kāds būs rezultāts, vai iziešu pa nullēm. Līdz šim to darījis neesmu. Saimniekošanas modeli esam pārņēmuši no Zviedrijas, kur svarīgi atstāt mežā kaut ko sapūšanai, lai uz akmeņiem veidojas augsne. Domāju, ka Latvijā tā nav problēma, meža zeme trūdvielām bagāta un zari jau tāpat paliek. Pēc vējgāzēm teica, ka pastiprināti viss jāizzāģē, lai kukaiņi neizplatās. Bet Gaujas Nacionālajā parkā vēl šodien nogāzti koki stāv. Tur neiejaucas dabas procesā. Kukaiņiem zelta dzīve. Vai 140 gadus vecu priedi
saimnieciski atstāt kukaiņiem un sapūšanai?
Bija runas, ka tiks samazināts koku ciršanas vecums. Ja man vajag ābolu, es taču ņemšu, kad tas ir gatavs. Kamēr koks ražo, aug, to iznīcināt nevajadzētu.
Vai tikai tāpēc zāģēt, ka vajag naudu, un tas nekas, ka pēc dažiem gadiem peļņa būs lielāka?
Vai saimniekojam vienai dienai, vai domājam par rītdienu? Ja vēl likums atļaus nedomāt.
Cenšos dzīvot kā
kaķis. Vienalga, ko daru, jābūt drošībai, ka kritīšu uz kājām. Ja degviela kļūs tik dārga, ka nevarēšu atļauties zāģēt, to nedarīšu. Kredītus neesmu ņēmis, ja neatmaksāsies, varu pārorientēties uz lauksaimniecību. Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri