Laikraksta „Druva” aicinātas uz sarunu, satikās divas kaimiņu pagastu padomju priekšsēdētājas – Cēsu rajona Mārsnēnu pagasta padomes priekšsēdētāja Irma Vilka un Valmieras rajona Kauguru pagasta padomes priekšsēdētāja Aina Saleniece.
– Kāds bija pagastu deputātu lēmums par administratīvi teritoriālo reformu, kas bija jāpieņem līdz 1.maijam?
I.Vilka: – Līdz šim datumam pašvaldībai bija jāsagatavo un jāaizsūta ministrijai viedoklis. Pašvaldību lietu ministrs atzīst – lai apvienotos, nav jābūt kopējai robežai. Tad nu vēlamies pievienoties Cēsīm. Ja tā notiks, tad brauksim cauri Liepas un Priekuļu pagastam, kuri paliek vieni paši. Interesanti, vai ne?
Četri no septiņiem deputātiem bija par pievienošanos Cēsu novadam, jo uzskata, ka sadarbība jau izveidojusies. Pierasts, ka Cēsīs ir izglītības pārvalde, zemes dienests. Trīs deputāti bija par pievienošanos Kauguru pagastam. Tomēr uz Kauguriem nekursē sabiedriskais transports. Kā tad cilvēki nokļūs šurp? Izcīnīt jaunus autobusu maršrutus ir gandrīz neiespējami.
Domāju, ka apkārtējās pašvaldības, kas ir bagātas, paliks pašreizējās robežās, bet tie pagasti, kas ir nabagāki, pievienosies citiem.
Reformā mani baida tas, ka nekur nav noteikts, kādam jābūt novadam. Baida arī pārstāvniecība novada pašvaldībā. No katra pašreizējā pagasta tajā vajadzētu būt vismaz vienam deputātam. Taču likums nosaka, ka lielajās pašvaldībās vēlēšanās var kandidēt tikai partiju saraksti, bet laukos partijām nav piekrišanas, cilvēki negrib tajās iesaistīties.
Ministru kabineta noteikumi, kas pieņemti aprīlī, paredz, ka par apvienošanos rajona robežās būs iespēja saņemt 200 000 latu. Tas ir ļoti maz. Lai izveidotu bērnudārzu ar 40 vietām, vajadzīgi 150 000, tad vēl varētu kādai ēkai mainīt logus. Un viss, ko var saņemt par apvienošanos, jau būtu iztērēts.
A.Saleniece: – Jau agrāk pieņēmām lēmumu, ka Kauguru pagasts paliek viens pats, bet ne aiz spītības. Tā ir reālā situācija, un mūsu nostāja līdz šim nav mainījusies. Neesam iedomīgi un neuzskatām, ka septiņi deputāti esam gudrākie. Veiktas aptaujas, notikušas iedzīvotāju sapulces, lai lemtu, ko darīt.
– Cik pagasta iedzīvotāju piedalījās viedokļa formulēšanā?
A.Saleniece: – Pēdējā tikšanās reizē bija vairāk nekā 40 cilvēki, taču, kad veidojām teritorijas plānojumu, tad atbildes uz aptaujām sniedza apmēram 400.”
I.Vilka: – Iedzīvotāji vēl nesaprot novadu veidošanas ekonomisko pusi. Viņiem ir labi tāpat, jo visus pakalpojumus var saņemt pagastā. Bet nekas jau nemainīsies arī pēc reformas.
– Vai iespējams, ka reformas rezultātā uz pagastu rēķina varētu mainīties Valmieras robežas?
A.Saleniece: -Domāju un ceru, ka ne. Pilsētas vēlme, protams, ir robežas paplašināt līdz apvedceļam, bet domāju, ka tai nav nekāda pamata. Pilsētai jau arī lauku teritoriju nevajag, jo Valmiera gatavojas lielpilsētas statusam.
– Vai nav ienākusi prātā doma, ka varētu atteikties no rajona robežām un veidot novadu, piemēram, kopā ar cēsniekiem?
A.Saleniece: – Tad vajadzēja sākt ar reģionu izveidošanu. Ja sāktu ar reģioniem, būtu skaidras tā funkcijas. Pēc tam būtu jālemj, vai būs rajona līmenis, ko tajā darīs, vai reģioni pārņems visas tā funkcijas. Valdība jau nav tikusi skaidrībā ar to, cik būs reģionu.
Reforma ir aisbergs, un redzama vien maza daļa. Arī pašvaldību kongresā moto bija – stabilitāte pārmaiņās. Nav skaidrības un nav stabilitātes, lai gan visām pārmaiņām jābūt ar stabilitātes garantiju.
– Vai Kauguri novadu nevarētu veidot kopā ar Liepu vai visu Piegauju?
A.Saleniece: – Kartē jau izskatās skaisti, un tas ir viens no modeļiem, ko ministrija sazīmēja. Protams, ministrijas darbinieks, kurš dzīvo Rīgā, apsēžas pie Latvijas kartes un domā – ko tās pašvaldības tur netiek skaidrībā? Iznāk taču smuki rimbulīši! Bet, ja uztaisītu šādu novadu, uz kuru pusi brauksim? Uz Valmieru vai Cēsīm? Kaut kur jau vajag centru ar reģiona iestādēm. Ja būtu skaidrs, cik reģionu, tas visu atrisinātu.
Šobrīd, piemēram, Mores pagasts, kurš atrodas Siguldas novadā, vēl aizvien par telefona sarunām ar Siguldu maksā kā par tālsarunām. Katrā pašvaldībā ir māju, zemes īpašumu nosaukumi, bet pēc apvienošanās novados tie pārklāsies.
Bažas ir arī par to, kas uzturētu, piemēram, šo skaisto pagastmāju. Uzreiz taču neienāks uzņēmēji, kas izbūvēs kabinetus. Un tādas būs vairākas ēkas. Ja tagad ministrija vēlas novadus rajona robežās, tad Valmieras rajonā esam 23 pašvaldības. Kur tad atradīsies centrs?
– Apkārtējie pagasti apvienosies.
Vai nebūs tā, ka Kauguriem vieniem pašiem būs sarežģītāk piesaistīt finanšu resursus?
A.Saleniece: – Tā ir teorija. Šobrīd par to jau esam pārliecinājušies. Bija lielas bažas, ka nevarēsim 2004. – 2006. gadā saņemt Eiropas naudu. Nav tiesa. Finansējumu var dabūt, ja vien nebūtu tik liela birokrātija. Cik lielu atbalstu var saņemt, nav atkarīgs no pagasta lieluma.
I.Vilka: – Pašlaik investīciju sadale valstī ir aizgājusi pašplūsmā, valstiska skatījuma uz to nav. Tie, kuri māk pielabināties kādai partijai, arī dabū naudiņu. Iespējams, ka pastāv ideja – izveidosim novadus un tad tajā visus jautājumus diskutēsim un nolemsim.
– Vai rajona robežas ir novilktas tik stingras kā dzelzs priekškars?
A.Saleniece: – Nē, tā nav. Man tās nekad nav bijis traucēklis. Cēsis man ir mīļa pilsēta.
Piemēram, kultūrai un mākslai nekad nav bijušas robežas. Mums agrāk bija sadarbības apvienība „Gauja”, kurā iesaistījās piecas pašvaldības ap Valmieru, un vienkāršākais sadarbības veids bija kultūras programmas. Tie bija brīnišķīgi pasākumi, un tā mēs satuvinājāmies.
I.Vilka: – Pirms pāris gadiem kopā ar Kauguriem izveidojām Kauguru krājaizdevu sabiedrību. Tajā ir arī Kocēnu, Valmieras un Brenguļu pagasts. Sākotnēji vēlējāmies sadarboties ar Raunu, bet tā atteica. Domāja, ka ar mums būs problēmas, jo visi uzskata, ka esam nabadzīgi. Pašlaik finanšu kooperatīvā no Mārsnēniem ir 50 biedri, un problēmas ir tikai ar vienu cilvēku.
– Vai nevarēja negraut rajonus, bet gan tos stiprināt?
I.Vilka: – Ļoti daudzi nezina, ko tad rajona pašvaldība dara. Bet tai ir daudzas funkcijas, ko ārēji pat neredzam – slimnīcas, poliklīnikas, izglītība, tālākizglītība, represētie. Saprotu, ka novadiem būs jāveic rajona funkcijas – transporta plūsma, veselības aprūpe un citas. Vai Kauguri vieni paši to spēs?
A.Saleniece: – Bet mēs taču arī tagad to darām. Mums pat ir savs policists.
I.Vilka: – Mums nav tik daudz naudas, lai algotu savu policistu. Tur jau ir tā problēma, ka nav naudas, nav arī cilvēku. Jaunieši aizgājuši uz Rīgu, uz Cēsīm, reti kurš paliek Mārsnēnos. Pašvaldībā esam seši darbinieki, taču visas funkcijas, kas jāizdara lielajiem pagastiem, jāspēj arī mums.
– Kādi Mārsnēni varētu būt pēc desmit gadiem?
I.Vilka: – Mārsnēni pašlaik ir guļamvagons. Domāju, ka tā arī būs turpmāk. Visi lielākoties strādā Valmierā, Cēsīs, Liepā, Raunā un atbrauc uz mājām tikai pa nakti. Tomēr mums nav nevienas brīvas mājas, notiek remonti, neviena nesabrūk. Mums ir arī izremontēta skola, trūkst tikai bērnudārza, bet to plānojam izveidot. Arī kultūras nams ir atjaunots. Ražotnes neattīstīsies, jo nav asfaltēta ceļa, un desmit gadu laikā tā arī nebūs.
A.Saleniece: – Runājam par ražotņu attīstību, bet par to ir jādomā valstiskā mērogā. Pašvaldība tur neko nevar izdarīt, nav tādu instrumentu, lai piesaistītu uzņēmējus.
I.Vilka: – Uzņēmējdarbība nemainīsies, ja nemainīsies nodokļu politika. Skotijā, piemēram, cilvēki nopērk licenci un var mierīgi strādāt.”
– Vai pagastiem raksturīgas atmirstošās nomales?
A.Saleniece: – Nē, bet tas ir atkarīgs no pagasta ģeogrāfiskā stāvokļa. Mūsu pagastā visa zeme tiek apstrādāta, ir gana daudz zemnieku, būvē jaunas kūtis, paplašina piena lopkopību. Mums jau cilvēki pat sāk bažīties, ka teritorijas plānojumā visi grib tikai būvēt. Kur tad paliks lauksaimniecība?
I.Vilka: – Arī mums tā nav problēma – visas zemes ir apstrādātas. Ar būvēšanu gan ir grūti, jo visas lauksaimniecības zemes ir valsts nozīmes, tās apstrādā piecas, sešas lielas zemnieku saimniecības.
– Vai pagastos ir veco un vientuļo cilvēku problēma?
A.Saleniece: – Protams, ir. Mums ir sociālais dzīvoklis, kurā izmitinām vecos un vientuļos, kuriem nav bērnu un kuri negrib iet uz pansionātu. Ja nav citas iespējas, izmantojam arī Valmieras pansionātu.
I.Vilka: – Arī mums ir sociālais dzīvoklis, kurā gan nedzīvo neviens. Esam viensētu pagasts – visi tajās ir pieraduši dzīvot, un viņi nevēlas tās atstāt.
– Kāda ir pagastu sadarbība?
I.Vilka: – Pirmās ziņas par Mārsnēnu pagastu ir no 1866. gada, bet ar Kauguriem sadarbība patiesībā nav bijusi. Tā kā mums nav bērnudārza, tad pašlaik divi bērni apmeklē Kauguru pagasta bērnudārzu, trīs arī skolu. Vēl Kauguru zemnieks mūsu pagastā nopirka lielu govju kompleksu, un tagad viņa ferma ir pie mums.
A.Saleniece: – Sadarbojušies jaunieši. Zinu, ka braukā uz ballītēm no viena pagasta uz otru.
– Kādas ir tūrisma iespējas?
I.Vilka: – Tā kā nav asfaltēta ceļa, tad arī tūrisma nav, jo neviens ārzemju tūrists negribēs braukt pa grants ceļiem. Mums ir tikai divi viesu nami, „Ieviņas” un „Mežaiņi”. Nav ne ēdnīcu, ne kempingu.
Pagastā ir trīs purvi. Esmu izteikusi priekšlikumu, ko tā arī neviens īsti neatbalsta – arī purvos taču var taisīt dabas takas. Problēmas gan rodas tādēļ, ka lielākoties visas zemes ir privātīpašums, un kamēr īpašnieks to pats negribēs darīt, tikmēr nekas nenotiks.
A.Saleniece: – Esam ļoti pateicīgi vēsturei. Kauguros kopš 20. gadsimta 30. – 40. gadiem bijusi Mūrmuižas tautas universitāte, un šobrīd mums rit jau 19. mācību gads, kopš universitāte atjaunota. Uz nodarbībām brauc daudzi valmierieši, arī no Sēļu, Taurenes pagasta, no Smiltenes. Mācības sākam oktobrī un beidzam maijā, un tās notiek katra mēneša pirmajā sestdienā . Ir bijis gads, kad esam skatījuši juridiskas tēmas, ir bijušas nodarbības, ko vadījuši mediķi, astrologi. Ir bijis pat jaunievēlētais prezidents!
Mums ir Zentas Mauriņas piemiņas istaba, kurā ir dažādi materiāli, arī personīgās lietas. Esam lepni, ka mūsu pagastā dzimis valodnieks Jānis Endzelīns. Viņa brālis Hermanis bija lauksaimnieks, un viņa mazmeita vēl aizvien dzīvo pie mums , vienmēr ir gatava pieņemt tūristus. Viņai ir saglabājušās vēstules, arī sarakste ar Kārli Ulmani. Mūsu pagastā ir arī dzejnieka Kārļa Eliasa dzimtās mājas, tajās dzīvo viņa dēls. Arī šajās mājās ir piemiņas istaba ar materiāliem, gleznām, labprāt tiek uzņemti viesi.
Esam lepni ar Pekas kalnu, kas ir iespējamā Beverīnas atrašanās vieta. Kad kopā ar Valmieras muzeju atzīmējām Kauguru nemieru 200 gadu jubileju, notika brīnišķīgas konferences, kurās izklāstīti tika arī zinātnieku pētījumi par Beverīnas meklējumiem.
Atpūtas bāzē ”Baiļi” ir gan kafejnīca, gan namiņi, gan telšu vietas. Aktivitātes tur ir gana lielas – ziemā ar ziemas priekiem, vasarā ar laivošanu.
Ir mums arī uzņēmīgs zemnieks, kurš visu brīvo laiku pavada, kopjot īpašumu „Kļavas”. Tur bijis smilts un grants karjers, kas tagad piepildīts ar ūdeni. Izveidota brīnišķīga atpūtas vieta ar telšu un ugunskura vietām, volejbola laukumu.
Netālu no Valmieras ir arī „Kuldīdznieki”, kur uzbūvēts jauns atpūtas komplekss ar konferenču zāli, kafejnīcu, pirtīm, tenisa kortiem.
– Vai pagasts ir saņēmis arī projektu naudas, Eiropas Savienības atbalstu?
I.Vilka: – Ar SAPARD līdzekļiem esam atjaunojuši vienu ceļu. Konkursā par ūdenssaimniecības sakārtošanu nevaram startēt, jo mums ir par maz iedzīvotāju – centrā tikai 130. Ar Eiropas naudu jau arī ir problēmas – jāraksta atskaites, jābūt līdzfinansējuma daļai.
Kredītsaistības mums nav lielas. Lai remontētu skolu, paņēmām aizdevumu, taču pārdevām pašvaldības mežu un aizdevumu atmaksājām.
Nākotnē plānojam rakstīt projektu, lai saņemtu atbalstu tautas nama logu maiņai. Šogad plānojām celt estrādi, jo iedzīvotājiem vasarā ir vēlme sanākt kopā, bet tad mainījās situācija veselības aprūpes sistēmā. Feldšeru algas kopš 1. maija jāmaksā no pašvaldības budžeta, un naudiņa bija jāiegulda veselības aprūpes iestādes izveidošanā.
A.Saleniece: – Mums kredītportfelis ir gana brangs. Sākām ar siltumapgādes sistēmas sakārtošanu, atjaunojām katlu māju un siltumtrasi uz bērnu dārzu. Nākamais bija ūdenssaimniecības projekts Mūrmuižā un Kauguros divu gadu garumā. Tam saņēmām arī ES atbalstu, un tagad gaidām, kad naudiņa lēnām nāks atpakaļ. Birokrātijas ritenis ir briesmīgs. Projekts ir nodots, ir bijušas nez cik pārbaudes.
Pērn paņēmām kredītu, rekultivējām atkritumu izgāztuvi.
Esam iesaistījušies vairākos projektos, par daudziem vēl gaidām atbildi. Uzrakstījām lielu projektu Mūrmuižas centra sakārtošanai, bet finanšu nepietiekamības dēļ to neatbalstīja. Gribējām atjaunot 16. gadsimta nocietinājuma torni Mūrmuižas centrā, tāds Latvijā ir vienīgais. Arī pagastmājai nepieciešama renovācija. Projekta lielākā sastāvdaļa bija veloceliņa izveide līdz Dumbrājiem.
Sabiedrības integrācijas fonds atbalsta dažādu sabiedrības grupu integrēšanu, iedzīvotāju mācības. Iesaistījāmies arī Leader+ programmā. Sākumā tā bija laba, bet Zemkopības ministrija to izveidoja ļoti sarežģītu. Bija ideja iesaistīt iedzīvotājus, lai viņi varētu rakstīt mazus projektiņus. Tādus var rakstīt arī Valmieras novada fondam. Ir iegūta nauda dabas takas izveides turpināšanai. Vienas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji arī saņēma finansējumu kāpņu telpu izremontēšanai. Fakti: Mārsnēnu pagasts: * Iedzīvotāju skaits: 911. * Platība: 6 918 ha. * Robežojas ar: Blomes, Brenguļu, Kauguru, Liepas un Raunas pagastu. * Reģistrētas 50 zemnieku saimniecības, darbojas astoņas. Kauguru pagasts: * Iedzīvotāju skaits: 1 618. * Platība: 8891 ha. *Robežojas ar: Valmieras pilsētu, Valmieras, Brenguļu, Mārsnēnu, Liepas un Kocēnu pagastu. * Reģistrētas vairāk nekā 100 zemnieku saimniecības, aktīvi darbojas desmit.
Komentāri