Gaujas NP informācijas speciāliste
Vasaras vidū laikraksts „Druva” publicēja Māra Mitrevica bērnības atmiņas par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām un dzīvi vācu ciematā pie Ostsee – pie Baltijas jūras. Tas ir vēstures posms, kas līdz šim maz aprakstīts, daudzās ģimenēs gadu desmitiem slēpts un noklusēts. Dažas dienas pēc publikācijas M.Mitrevics saņēma vēstuli no likteņa biedres, cēsnieces Birutas Stukmanes, kura arī tolaik kopā ar vecākiem dzīvoja Bergerendē. Viņi satikās, kaut bija domājuši, ka Latvijā vairs nav neviena no tiem kara bēgļiem, ar kuriem kopā pavadīja gadu Vācijā. Stukmanes kundze piekrita pastāstīt „Druvas” lasītājiem par senajiem notikumiem. Lūk, viņas atmiņas. Ar kara vilni uz rietumiem
– 1944. gadā Rīgā beidzu pamatskolu, nokārtoju eksāmenus 3. ģimnāzijā. Tuvojās kara beigas. Mūsu ģimene devās uz Kurzemi, jo baidījāmies Rīgā palikt. Fronte tuvojās, un devāmies arvien tālāk, kamēr nokļuvām Liepājā.
Mūsu kuģis bija viens no pēdējiem, kas karavānā devās prom no Liepājas. Kad atstājām Latvijas krastu, bija tik skumji, tik žēl. Naktī sākās trauksme un bombardēšana. Dievs mūs pasargāja, nomestās bumbas trāpīja priekšējiem kuģiem. Pēc pārdzīvotā mani vairs uz kuģa neuzvilkt!
Dancigas ostā pavadījām vairākas dienas, līdz varējām doties tālāk uz <i.Štargard im Pommern, kas tagad ir Starograda Polijas teritorijā.
Patvērums Bergerendē
– Kad bēgļus sasniedza nākamais kara vilnis, devāmies tālāk, uz Baltijas jūras pusi un nokļuvām Bergerendē. Mans likteņa biedrs Māris Mitrevics ar ģimeni dzīvoja ielas pretējā pusē. Viņš bija mazs puika, pusaugu meitenes jau tādus sīkos parasti neievēro. Satiekoties pēc gadiem, mani pārsteidza, cik Māris visu labi atceras. Mitrevici toreiz dzīvoja vienā mājā ar Auziņu ģimeni. Es draudzējos ar Auziņu meitām Rasmu un Liegu. No tā laika man ir saglabājusies viņu fotogrāfija, kas uzņemta pirms kara Rīgā, un veltījums, kas rakstīts Bergerendē. Tas ir ar līmi noķēpājies papīra gabaliņš, kas ilgus gadus bija ieslēpts dziesmu kladē, salīmēts starp lapām. Tāds uzraksts „Bergerende”, protams, mājās
nedrīkstēja būt. Viss tika slēpts. Lapas tvaikos „atkausēju” tikai tagad. Vienā pusē Liegas 24. jūnijā rakstītais, otrā – rindiņas vācu valodā no saimnieces māsas meitas, kas bija bēgle no Rostokas.
Bet nu atpakaļ pie stāsta! Bergerendē nokļuvām pie zemniekiem. Šajā apvidū bija dorfi – sādžas tāpat kā krieviem, ne viensētas, kā Latvijā. Saimniece lauku darbos iesaistīja mani un mammu. Es, tāds tievs meitēns, rīdziniece… Biju jau gan laukos pie radiem šo to iemācījusies, jo vācu okupācijas gados visiem skolēniem obligāti bija jāstrādā laukos par izpalīgiem.
Saimnieces lopi kūtī īdēja, māva. Gājām slaukt. Izrādījās, ka govis saslimušas ar mutes un nagu sērgu. Žēl bija to lopu! Saimniece nenāca pat skatīties, tikai raudāja.
Mans tēvs bija cilvēks ar zelta rokām. No sava tēva iemācījies labot apavus, un daži darbarīki bija paņemti līdzi. Viņam nesa labot kurpes, arī pulksteņus, tā mēs izdzīvojām.
Dieva lēmums
Sākās „tukšais periods”, bez varas. Laivas pa jūru virzījās uz rietumiem. Sazinājāmies ar manu māsīcu, kas tobrīd atradās Vācijas vidienē, gatavojāmies doties pie viņas. Vai liktenis, vai Dieva lēmums, bet nekur neaizbraucām! Līdz tam biju tīri žiperīga, vesela, bet tajā dienā, kad jābrauc un sarunāts vedējs līdz stacijai, man sākās tādas galvassāpes… Biju nekustināma. Drausmīgi! Tādas sāpes mani nekad mūžā vairs nav piemeklējušas! Ārsts bija tikai blakus pilsētiņā. Tā mēs palikām. Mantas sakrāmētas, viss sarunāts… Kad mitējās galvassāpes, brauciens bija nokavēts.
Baiļu laiks
Un tad ciemā ieradās karavīri ar mongoloīda tipa sejām, zvērīgi, drausmīgi zvērīgi! Mana mamma toreiz bija 50 gadus veca, bet arī viņai ķērās klāt. Mamma uzbrucēju kaunināja krieviski. Kārtīgi pateica, un tā izglābās. Bet daudzas sievietes izvaroja. Kur es biju? Ilgi gulēju savā istabiņā zem gultas. Dzirdēju, ka nāca iekšā, krieviski runāja ar vecākiem. Svoji – savējie! Vecāki kaut ko atbildēja. Bet es zem tās gultas… Šausmās. Ja nu kas iečīkstas, ja nu klepus vai kas … Toreiz mūs izglāba krievu valodas zināšana.
Un tad viņi zaga. Vispirms pulksteņus. Otdavaj časi! Dzirdējām tikai, ka tur, atkal tur un tur bijuši, tur meklējuši mantas, tur izdemolējuši… Un tās sievietes… Ja tagad runā par rases tīrību, par vāciešiem… Ne jau visas varēja izdarīt abortus.
Izdzīvošanas skola atgriežoties
Bēgļu aprindās bija palaista ziņa, ka visiem jāatgriežas savā tēvzemē. Vispirms nokļuvām Rostokā, bēgļu pārsūtīšanas nometnē. Par gulēšanu nebija ko domāt, blaktis krita no griestiem. Pēc vairākām nedēļām nokļuvām lopu vagonos. Gala mērķi nezinājām. Vilciens ļoti bieži stājās. Vīrieši lēca no vagoniem, saraka kartupeļus, salasīja malciņu, žagariņus. Vagonā bija krāsniņa, uz tās kaut ko sutinājām.
Un tomēr mēs nokļuvām Rīgā! Vispirms devāmies izlūkot savu dzīvokli. Protams, tur mitinājās armijnieki. Mana tante bija palikusi Rīgā sargāt bēgļu gaitās aizbraukušās meitas četristabu dzīvokli. Tur jau bija ievietotas vairākas ģimenes. Iemitinājāmies brīvajā istabā, vissliktākajā, kur no bumbas eksplozijas izsists logs, nedarbojās apkure, nebija elektrības.
Mācības atsāku 3. vidusskolā, kur pirms gada biju iesniegusi dokumentus. Sēdēju vienā solā ar Ēriku, meiteni, kas bija izbraukusi tos pašus tālos ceļus. Mēs pēc visa pārdzīvotā vairs nepratām smaidīt. Tā abas visu turpmāko mūžu turējāmies kopā, nu jau viņa ir aizsaulē.
Vēlāk dzīvē visur par bēgļu gaitām Vācijā es „izgāju” ar melošanu. Patiesībā mūs izglāba sētniece, mājas grāmatā ailītē „No kurienes ieradies” ierakstot, ka esam no iepriekšējā dzīvokļa, turpat Rīgā. Mājas grāmata bija svarīgs dokuments, to nāca pārbaudīt arī čekisti. Tā mums gāja secen izsūtīšanas. Un atkal Dievs paglāba! Lai arī kāda bija mana dzīve padomju okupācijas gados, nekad neesmu nožēlojusi, ka atgriezāmies Dzimtenē!
Komentāri