Svētdien, kad apkārt staigāja draudīgi lietus mākoņi, Anna un Ivars Strupuļi bija pļavā. Steidza zārdot sienu.
“Līst, nelīst, bet pļava zemē, jāsteidz, citādi būs jāsāk atkal no gala,” saka “Rozu” saimnieks un piebilst, ka patlaban vinnētāji ir tie, kuri sāka sienu pļaut pirms Jāņiem. Bet kurš var paredzēt? Saimnieks pārliecināts, ka vasara būs lietaina, jo skudras ceļ augstus pūžņus, bet saimniece savukārt zina stāstīt – ja Pēterdienā nelīst, būs laba vasara. Lai kāda būs vasara, siens jāsagādā. “Rozu” kūtiņā tas nepieciešams gotiņai, telītei un deviņām aitām. “Vienu aitu paņēmu špāses pēc, nu jau ir deviņas. Aplokā rāmi dzīvo, draudzīgas, auns arī. Lai ganās,” nosaka Ivars Strupulis.
Lauksaimniecība, kā uzskata Anna un Ivars Strupuļi, ir abu vaļasprieks. Aizgājuši pensijā, rīdzinieki pārcēlās uz laukiem. “Veselības pēc. Rīgas gaiss beidza nost. Ar darbu esmu atguvusi veselību,” pārliecināta saimniece un piebilst, ka Rīgā ar pensiju vien izdzīvot nevarētu, būtu jāstrādā algots darbs. Tad jau labāk te un strādāt sev.
Ne viens vien Strupuļiem teicis, ka nav vērts govi turēt, cūkas barot. Neatmaksājas taču. “Mums viss atmaksājas. Visu izaudzējam, atliek našķus nopirkt. Ja būtu piens, gaļa, dārzeņi jāpērk, nez vai našķiem iznāktu,” domās dalās Anna Strupule un piebilst, ja nebūtu pašiem savas tehnikas un arī spēka, dārgi nāktos maksāt par siena sagatavošanu.
“Rozu” saimnieki paši gan zāli nopļauj, gan izžāvē, zārdos saliek un šķūnī ieved. “Laiks tik mainīgs, daždien pašus tas ietekmē, bet darbi negaida, jākustas,” saka saimniece un piebilst, ka tie pieci hektāri jānopļauj un siens jāsavāc.
Agrākos gados “Rozās” sēta arī labība. Tad ziemā izsalusi, vasarā izkaltusi, arī kombainu nevarējuši sadabūt, jo katrs, protams, vispirms pats savus laukus nokuls, tā arī metuši labības audzēšanai ar roku.
“Kamēr veselība turas un spēks ir, jāstrādā. Nav laukos laika slimot un gausties. Dārzā viss labi aug, puķes zied. Te var redzēt, ko esi izdarījis. Beigsies siena laiks, sāksies rudens darbi,” saka Anna Strupule.
Komentāri