Muguras un krūšu, plecu un kāju trenažieri, velotrenažieri un hanteles, sportiska vide – tas tagad nav tikai Toma Gramberga vaļasprieks, kas saistīts ar sportu, bet arī darbs. Šo darbu viņš sev sagādājis pats, pats arī uzņēmies atbildību, ka viņam veiksies trenažieru zāles uzturēšanā tā, lai varētu atdot ne tikai bankai kredītu, bet arī pats pieklājīgi dzīvotu.
„Lēmumu par to, ka man jākļūst par individuālo komersantu un pašam jāsāk savs bizness, pieņēmu vienā dienā. Tobrīd biju neapmierināts, ka manā iecienītajā trenažieru zālē nenotiek gaidītās pārmaiņas, un sapratu, ka pats tās varu veicināt,” stāsta 22 gadus vecais Toms. „Par savu ciešo lēmumu sākumā nevienam neteicu, jo tobrīd vēl nebiju gatavs klausīties atrunās par visām grūtībām, kas saistās ar biznesa veidošanu.”
Būtisks pagrieziens jaundibinātā uzņēmuma Tommy Fitness tapšanā bijusi iesaistīšanās bankas programmā, ar kuras starpniecību kredītu varējuši saņemt uzņēmumi, kuri dibinājušies pēdējā gada laikā. „Es biju pēdējais, kurš tika pieņemts šajā programmā,” par veiksmi priecīgs jaunais uzņēmējs. Kad kredīts nokārtots un atrasts uzņēmums, ar kuru izdevīgi slēdzams darījums par jaunu trenažieru iegādi, iecerētā biznesa aprises jau veidojušās pavisam skaidras. Noslēgts arī iesācējam vēlams līgums par telpu īri Cēsu sporta namā Pūces ielā. Tad Toms sācis informēt un iesaistīt draugus, paziņas. Ģimenes un draugu atbalsts bijis pašā laikā, lai palīdzētu veikt remontu, izdomātu, kā racionālāk iekārtot trenažieru telpu.
„Ar kultūrismu sāku aizrauties jau 16 gadu vecumā, to nepametu arī tajos 4,5 gados, kamēr strādāju Īrijā un tagad esmu kļuvis arī par treniņu zāles turētāju. Skaidrs, ka tagad sportam varēšu veltīt tik daudz laika, cik vien man būs, ” likumsakarības uzskaita Toms. Viņa paziņu lokā jau ir vairāk nekā 20 vienaudži, kuriem, tāpat kā viņam, treniņi trenažieru zālē ir ikdiena. Šo paziņu loku Toms arī iecerējis apkalpot pēc labākās sirdsapziņas, kā arī cer, ka apstākļi, par kuriem viņš gādājis, veicot remontu, iepērkot trenažierus, samērojot abonementa cenas, piesaistīs vēl citus interesentus.
Pārāk ilgi – no 18 gadu vecuma, kad Toms bija devies peļņā uz Īriju, nācies strādāt citu labā. Tas darīts, arī pirms kāda laika atgriežoties Latvijā. Taču jau tad domāts par sava uzņēmuma radīšanu, tikai krīze ekonomikā likusi viņam ar brālēnu atsacīties no ieceres iesaistīties celtniecības nozarē, bet tāpēc notikusi pārorientēšanās uz sportu.
„Protams, Īrijā arī nebija slikti – beigās pelnīju 650 eiro nedēļā, logu firmā neuzņemoties pārāk smagu darbu. Biju kopā ar mammu un brāli, bet ilgāk prom no Latvijas, no draugiem nevarēju,” tā savu lēmumu atgriezties skaidro Toms. Arī ekonomiskā krīze un darba vietu trūkums jaunietim neliek skatīties atpakaļ – uz ārzemēm. Viņš savas iespējas saista ar savu zemi, spēkus grib atdot savam biznesam.
Komentāri