Nu jau droši var teikt, ka Mārtiņš Poltiņņikovs ir Jāņmuižas profesionālās vidusskolas bijušais audzēknis. Puisis, kurš ar sirdi un dvēseli ir nodevies pavārmākslai un atzīst, ka šajā profesijā vēlas strādāt un pilnveidoties visa mūža garumā.
„Pavāra un viesu apkalpošanas profesija mani saistījusi vienmēr, tāpēc nebija šaubu, ka iešu mācīties tieši šo profesiju. Atzīšu, ka pirmajos divos gados bija diezgan grūti, jo tad visvairāk bija teorijas. Praktiskā darbība sākās galvenokārt pēdējos divos mācību gados. Taču, ja šī nodarbe saista, nekas neliekas grūti. Patiesībā skolā pavadītais laiks bija interesants un izziņas pilns,” saka Mārtiņš un, vērtējot prakses pieredzi skolas gados, saka: „Praksē var redzēt, kā atšķiras uzņēmumu specifika. Ir atšķirība, kur strādā – kafejnīcā, bistro vai restorānā. Taču jāatzīst, ka nav bijusi tāda prakse, no kuras neko nevarētu gūt. Tas ir tikai intereses un pašiniciatīvas jautājums.” Domās dalās jaunais pavārs un atklāj, ka skolas laikā praksē bijis vairākos Rīgas uzņēmumos un šobrīd, pēc mācībām, nolēmis palikt strādāt galvaspilsētā.
„Izvēloties nākamo darba vietu, vissvarīgākais man, protams, bija atalgojums un izaugsmes iespējas. Pieļauju, ja ar laiku parādīsies labāks piedāvājums ar labāku darba samaksu, būs jāizdara izvēle. Visi uzņēmēji vēlas, lai darbinieki strādā baigās stundas, bet maksāt negrib. Īpaši jaunajam darbaspēkam. Taču alga tomēr ir noteicošais. Zinu cilvēkus, kuri beiguši pavārus, bet strādā celtniecībā vai citās jomās, kur var labāk nopelnīt. Jā, jocīgi jau ir – daru savu sirds darbu, bet jādomā par kapeikām. Bet par baltu velti jau strādāt nevar. Negribētos arī būt starp tiem, kuri mētājas no vienas darba vietas uz otru, meklējot labāku atalgojumu,” domās dalās Mārtiņš un neslēpj, ka gribētu atgriezties strādāt savā dzimtajā pilsētā Alūksnē, bet vismaz tuvākajos gados nesaskata tur pietiekamu izaugsmi, lai jauns cilvēks spētu tur strādāt un normāli dzīvot.
Stāstot par pēdējo pavadīto mācību gadu Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā, Mārtiņš atklāj, ka piedalījies nopietnā Latvijas mēroga pavāru konkursā un finālā ieguvis piekto vietu.
„Tā bija milzīga pieredze. Turklāt interesanti bija redzēt to, kā darbojas mani vienaudži un topošie amata brāļi. Jāatzīst gan, ka šādos konkursos cīnās restorāni. Jauniešiem, kuri praksē bijuši kafejnīcās, īsti tajos nav ko darīt,” atzīst Mārtiņš un topošajiem pavāriem ceļa maizē saka: „ Daudz ir tādu, kuri iestājas skolā, bet nezina, uz ko nāk. Ir jābūt gataviem, ka pirmajā un otrajā gadā būs ļoti daudz jāmācās. Un jāsaka, lai dzīvē ko sasniegtu, nepietiek vien ar gribēšanu. Daudz ir jādara, problēmām jātiek pāri un nereti jāsaņem visi spēki, lai panāktu iecerēto. Arī prakses vietas nevajag izvēlēties pēc principa, ka “tā bufetīte ir vistuvāk manai mājai”. Vajag riskēt un meklēt izaugsmes iespējas. Droši jādodas uz labākajiem uzņēmumiem Cēsīs vai pat Rīgā.”
Jautāts, vai tiešām ir tā, ka vislabākie pavāri ir vīrieši, Mārtiņš atbild apstiprinoši.
„Es gan negribu neko sliktu teikt par sievietēm. Arī viņas labi gatavo, bet tomēr pavāra darbs ir smags. Tās ir ilgas stundas uz kājām, karstumā,” saka Mārtiņš un uz jautājumu, kas, viņaprāt, ir labs pavārs, atbild: „ Ne jau tas, kurš domā, ka visu var. Pavārs mācās nepārtraukti. Varbūt tiešām labi pavāri ir tikai tie, kuri atzīti dažādos konkursos.”
Jautāts, kāds ir Mārtiņa iecienītākais ēdiens, puisis atbild, ka īsti tāda nav.
„Pats sev negatavoju. Man patīk gatavot citiem. Patīk, ja aiznesu porciju un cilvēks redz, ka pavārs ir piestrādājis, lai ēdiens izskatītos, smaržotu un garšotu labi. Pavāra profesija ir būt devējam. Gluži jau nav arī tā, kā ar kurpnieku, kurš staigā basām kājām. Pavāram gluži vardes vēderā nekurkšķ, bet tomēr mums patīk gatavot citiem,” saka Mārtiņš un atklāj, ka nākotnē vēlētos pats savu ēdināšanas uzņēmumu.
„Bet ne tādā nozīmē, ka es tur ierastos kā priekšnieks, iekasētu naudu un apskatītos, kā padotie strādā. Gribētu savu komandu. Būt par šefpavāru un strādāt kopā ar saviem cilvēkiem. Gatavot pasakainus latviešu virtuves ēdienus un redzēt, ka cilvēkiem garšo…” nākotnes plānos dalās Mārtiņš.
Komentāri