Laura Stengrēvica dzimusi un uzaugusi Cēsīs, tomēr, kā jau daudzus, mācības augstskolā un darbs aizvedis tuvāk galvaspilsētai. Ģimenē aug trīs bērni: meita Luīze, kurai ir seši gadi, četrgadīgais dēliņš Patriks un mazākā atvasīte Terēze, kurai ir tikai divi gadiņi.
“Vīrs ir no Kuldīgas, ģimenes mājas pašreiz esam izveidojuši Ādažos,” stāsta trīs bērnu māmiņa Laura. “Līdz tam dzīvojām Rīgā. Lai arī tur viss mūs apmierināja, pandēmijas laiks pierādīja, ka ar maziem bērniem dzīve galvaspilsētas pašā centrā nav tā veselīgākā.”
Māmiņa teic, lai arī dzīvei Rīgā ir daudz priekšrocību – darba iespējas, bērniem interešu izglītības iespējas -, trūkst tādu vienkāršu iespēju kā pastaigas svaigā gaisā bez maršruta iepriekšplānošanas vai iespēja bērnus laist parotaļāties piemājas dārzā ar kaimiņu bērniem. “Vēl līdz maijam dzīvojām Rīgas centrā, tad sakrita apstākļi un bija iespēja pārcelties uz Ādažiem. Tagad mums ir sava piemājas teritorija, burvīgi kaimiņi un bērniem turpat blakus ir draugi,” priekā dalās Laura.
Sarunā Laura vairākkārt uzsver, ka bērnu aprūpē un audzināšanā atspaids jau no paša sākuma bijis vīrs Jānis. Viņš ir programmētājs, tāpēc ir iespēja strādāt no ģimenes mājokļa vai, kā teic Laura, būtībā no jebkuras vietas. “Vīrs bijis patiešām liels atbalsts, nevaru iedomāties, kā būtu ar visu tikusi galā, ja nebūtu viņa atbalsta un palīdzības bērnu audzināšanā un sadzīvē,” atklāj triju bērniņu mamma. “Lai arī pirmo gadu katrs bērniņš patiešām bijis īsts eņģelītis un zīdaiņa vecums šķitis samērā viegls, nebija problēmu ar vēderu vai miega režīmu, tad no brīža, kad mazuļiem apritēja gads, jau viss kļuva citādāk. Rāpošana, kāpšana, staigāšana – tas nebija viegli, turklāt pati šajā laikā apguvu jaunu profesiju, tāpēc jo sevišķi gribas teikt paldies vīram par būšanu blakus un atbalstīšanu.”
Kā tas bieži mēdz būt, arī šajā kuplajā ģimenē katram bērnam ir citāds raksturs. “Luīze, vecākā meita, ir nosvērta, ar viņu visu var tā viegli sarunāt, piemēram, kad pienāk laiks beigt lietot planšeti, viņa neprotestē. Viņa jau interesējas par sportu, vieglatlētiku, piedalās fiziskās sagatavošanas pulciņā. Tas viņai tiešām ļoti patīk. Vēl viņa apmeklē deju pulciņu, bet labāk patīk sporta nodarbības. Vidējais bērns, dēliņš Patriks, gan ir skaļāks un prasīgāks, zina pateikt, ko grib vai negrib. Abi mazākie šķiet ļoti daudzpusīgi, bet vēl jau tikai redzēsim, kā attīstīsies interešu sfēras,” smaidot teic Laura.
Nereti vairāku bērnu māmiņas vērtē, ka audzināt pirmo bērnu bijis visgrūtāk, jo daudz nezināmā, bažu. Laura atzīst, ka viņai jau ar pirmo bērnu viss šķitis viegli un dabiski, bet, galvenais, daudz laika, ko veltīt tikai šim mazulim. “Nesteidzīgas pastaigas, viss bija sagatavots, saplānots. Ar katru nākamo bērniņu tas vairs nebija tā, jo fiziski nav iespējams sadalīt uzmanību absolūti vienlīdzīgi. Tas skumdina, jo gribētos, lai pietiek spēka un laika, ko veltīt vienlīdz daudz katram,” viņa saka.
Jautāta, kā ģimene kopīgi pavada brīvo laiku un vai ģimenei ir kādas sevišķas tradīcijas, Laura kļūst domīga. “Ir viens paņēmiens, ko iemācījos no draudzenes. To ieviesām nesen. Iespējams, agrāk to arī būtu bijis daudz grūtāk īstenot bērnu vecuma dēļ, bet tagad to darām gandrīz katru vakaru. Tas ir psiholoģijas jomas paņēmiens, kur katrs atskatāmies uz aizvadīto dienu, izvērtējam un nosaucam četras pozitīvas un vienu negatīvu lietu, kas bijusi aizejošajā dienā. Tā kā visi bērni apmeklē bērnudārzu, vīram un man katram ir savs darbs, par aizvadīto dienu iespaidu netrūkst un tie ir atšķirīgi, tādēļ ir interesanti dalīties, stāsta Laura. “Bērni patiešām atraisās un stāsta, arī mazākā meitiņa, kurai ir tikai divi gadiņi, patiešām pastāsta, kā dienu aizvadījusi. Tas, manuprāt, ir ļoti labs veids, kā kopā parunāties, dalīties, nevis tikai pajautāt: “Kā tev gāja šodien?””
Ikdienas vakara rituāls ģimenē ir pasaku lasīšana. Brīvdienās parasti ir kāds pasākums ārpus mājas – pastaiga, došanās ciemos. “Cenšamies vismaz reizi mēnesī apmeklēt teātri. Mums ar vīru ļoti patīk teātra izrādes, tāpēc gribam arī bērniem parādīt šo kultūras dzīvi, protams, pieņemot, ka viņiem var arī nepatikt.”
Ģimenes plānos regulāri ir arī brauciens uz Lauras dzimto pilsētu Cēsīm. Cik bieži izdodas atbraukt? Laura atzīst, ka cenšas ieplānot braucienu vismaz reizi mēnesī, un priecājas, ja tas izdodas biežāk. Ar Cēsīm saistās skaistas atmiņas, tur aizvien dzīvo viņas vecāki un draugi.
Komentāri