Dodoties uz “Kalna Kauguļiem” man teica: “Aizbrauciet gan! Redzēsiet, kā divas sievietes strādā un cīnās…” Pie sevis nodomāju, kurš gan mūsdienās necīnās, taču, redzot un klausoties Laimas Maļinovskas un viņas meitas Ilzes Vozņesenskas sacītajā, domāju, kur šīs sievietes ņem spēku un izturību, nezaudējot optimismu un smieklu dzidrumu. Kā tik interesanti māte ar meitu var papildināt viena otru kā cimdos ieadīts raksts…
“Mēs saimniekojam te abas ar meitu. Vīriešu mums nav. Tiklīdz viņi ierauga, kā mēs te strādājam, tā prom ir. Ja mēs būtu čīkstīgas un nedarītu, tad varbūt… Bet tomēr ne… Man pašai ātrāk ir izdarīt, nekā skatīties, kā cits čammājas,” saka Laima un turpina: “Domājām, novāksim kartupeļus un darba būs mazāk, bet nekā! Patiesībā darbs dzen darbu un ātrāk pa divpadsmitiem naktī gulēt netiekam,” saka Laima.
“Mums kūtī ir 11 slaucamas govis. Ja redzētu kaut kādas nākotnes perspektīvas, tad būtu stimuls, bet tagad…. Bijām jau domājušas lielo saimniecību likvidēt, bet šovasar trīs grūsnas govis pašas sētā iesoļoja,” smejas Ilze.
Jautātas, kā ir, kad mājās ir divas saimnieces, Laima saka: “Mēs neesam divas. Kopā esam četras četrās paaudzēs. Mana mammīte, es pati, Ilzīte un mazmeitiņa. Esam audzināšanā paņēmušas vēl divus bērnus – puiku un meitenīti. Tā kā kopā esam liela saime un visi sadzīvojam labi. Kādreiz jau gan sāku niķoties un Ilzītei saku, lai ar mani nerēķinās, bet kā tu skatīsies, kā bērnam grūti iet.”
“Tā mēs pašas ar traktoriem braucam, zāli pļaujam, ja nepieciešams, ņemam rokā motorzāģi, govīm aizgaldus un grīdu taisām. Remontējam māju – laužam grīdas, flīzēja un krāsojam,” saka Ilze un dod vārdu mammai.
“Es te viendien sēžu virtuvē un Ilzei saku: ” Vai dieniņ, koki jau dzelteni!” un Ilze man atbild: “Es arī tikai vakar ieraudzīju!” Tiešām, atpūtai vaļas nesanāk. Tik skrienam no rīta līdz vakaram, bērni smej, ka mēs abas mājā ieskrienam vien pāris reižu, lai ko mutē iemestu. Tā jau gan reizēm ir, ka liekas – viss, pietiek! Bet visu mūžu man lopi bijuši. 14 gadu vecumā, kad aizgāju ganos, slaucu ar rokām 15 govis. Nu tā līdz šim tie lopiņi ir ,” saka Laima.
“Kādreiz gan likās, ka dienas ir garākas. Tagad kaut ko padari un jau pusdiena, jau pēc bērniem jābrauc, jau vakars klāt,” saka Ilze.
“Jā, strādā kaut vai 24 stundas diennaktī, padarīt visu nekad nevar. Lauku mājās darba nekad netrūkst. Bet ko lai es jums par to rudeni pastāstu?” jautā Laima un abas ar meitu skanīgi iesmejas.
Komentāri