Pavisam iespējams – Mārtiņa Čandera šī gada lielākais izaicinājums bija iespēja pamēģināt izbaudīt to, ko nozīmē kļūt par uzņēmēju. Lai arī viss nenotika tik labi, kā bija plānots, puisis ir uzņēmības pilns realizēt dzīvē jaunus sapņus un ieceres.
„Draugam radās ideja atvērt logu firmu un viņš mani pieaicināja līdzdarboties. Tā mēs abi šī gada sākumā nodibinājām savu biznesiņu. Taču jāatzīst, ka nemaz tik viegli šī gada laikā nav gājis. Esam guvuši daudz atziņu un sapratni, ka nemaz tik viegli dzīvē viss nenotiek, kā varbūt iepriekš plānojām,” saka Mārtiņš un par galveno klupšanas akmeni uzskata nepietiekamos finansiālos līdzekļus.
„Dibinot jebkuru uzņēmumu, svarīga ir reklāma. Mums pietrūka līdzekļu, lai sevi labi pasniegtu. Nav jau runa par nelielu reklāmas gabaliņu avīzē. Reklāma maksā daudz. Un tā nu sanāk, ka dzīvojam jocīgā laikā, kad par savu esamību skaļi jākliedz un jāraksta lieliem burtiem,” saka puisis un atklāj, ka šobrīd, strādājot par projektu vadītāju kādā citā uzņēmumā, redz to, ka reklāma ikviena uzņēmuma izaugsmē ir ļoti svarīga.
„Šobrīd citā uzņēmumā „Logu pasaule” esmu projektu vadītājs. Un jocīgi sanācis, ka, strādājot šajā firmā vienkārši par strādnieku, saņemu daudz vairāk, nekā vadot savu uzņēmumu. Nav jau noslēpums, ka mazos uzņēmējus valsts neatbalsta. Ir grūti uzsākt un kaut ko izveidot no nulles. Nav arī brīnums, ka nereti uzņēmēji taisa savu ēnu ekonomiku. Kaut kā jāizdzīvo taču ir…,” spriež jaunais uzņēmējs un stāsta, ka, veidojot uzņēmumu, kredītu bankās nav ņēmuši.
„ Tik, cik mums vajadzēja, nedeva, bet ar to, ko gribēja dot, mums nebūtu pieticis. Tā ka izvēlējāmies ar bankām nesaistīties un cīnīties paši,” stāsta Mārtiņš, piebilstot, ka, iespējams, netrūkst jauniešu, kuri sapņo kļūt par uzņēmējiem, bet ir daudzas lietas, ar kurām jārēķinās, uzsākot uzņēmējdarbību.
„Ar sapņiem vien nepietiek. Svarīgs ir starta kapitāls. Domāju arī, ka nav pat tik svarīgi, vai uzņēmumu atver Cēsīs vai Rīgā. Galvenais, lai būtu pazīstamība. Tad arī, piemēram, Liepājā par mums zinās. Arī kvalitatīvais darbs pats par sevi ir jebkura uzņēmuma reklāma. Pie tam laukos un mazpilsētās liela nozīme ir reklāmai, kas iet cilvēkiem no mutes mutē. Ieliekam vienai tantiņai logus un viņa pastāsta savai draudzenei. Taču mīnuss atkal ir tas, ka laukos, iespējams, cilvēks ir mazāk maksāt spējīgs,” spriež puisis.
Jautāts, kādām rakstura īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kurš vēlas kļūt par uzņēmēju, Mārtiņš saka: „Jābūt mērķtiecīgam un gatavam strādāt 26 stundas diennaktī. Nevar domāt, ka tagad negribas, varbūt labāk rīt… Jāiet un jādara. Domāju, ka nav nekādu šķēršļu arī divatā centies uzstutēt kādu biznesu. Galvenais, lai ir līdzīgi domājoši cilvēki. Lai ir raksturu saderība.”
Runājot par dzīvi pilsētā, Mārtiņš atklāj, ka te pietrūkst labu izklaides iespēju.
„Pašam patīk pavadīt laiku uz kalna. Tur arī ir mans otrs darbs, kuru drīzāk dēvēju par savu hobiju un atpūtu. Neesmu Cēsu patriots, bet Rīga mani fiziski nogurdina. Lai kaut kur nokļūtu, jāgaida trolejbusi, kaitina sastrēgumi. Cēsīs dzīvot ir ērti,” spriež puisis un, daloties pārdomās par nākotni, saka: „ Kaut ko gribas, bet ko konkrēti – nezinu. Vairumam mana vecuma jauniešu ir svarīgi braukt ar labu mašīnu un pazīmēties. Viss vērsts uz ārišķību. Neteikšu, ka man negribētos labu autiņu, bet kaut kā gribas dzīvē sasniegt ko citu. Ne velti pēc vidusskolas beigšanas negāju uz datoriķiem, jo negribēju būt divmiljonais datoriķis. Gāju uz fakultāti, kur cilvēki plūsmām neskrien. Iespējams, ka ar laiku pievērsīšos savai specialitātei un kļūšu par elektromehāniķi- enerģētiķi.
– Ziemassvētkos uz baznīcu iesi? – Nē. Kādreiz esmu bijis, bet ne vienmēr tā sanāk. – Cikos no rītiem celies? – Kā kuru dienu. Apmēram 7.30. – Bez kā nevari iedomāties savu dienu? -Bez mīļas sms. – Kāda kafija tev garšo? – Es kafiju nedzeru. – Ko domā par smēķējošiem jauniešiem? – Lai pīpē! Mani tas nesatrauc. Neesmu māte Terēze, kura citiem stāstīs par smēķēšanas kaitīgumu. Tagad arī kafejnīcās nodrošināta laba ventilācija.
Komentāri