Gaidot nākošo, 2015.gadu, kas pēc austrumnieku kalendāra sauksies Zilās koka kazas gads, “Druva” sazinājās ar kazu ganāmpulku īpašniekiem un uzklausīja dažu kazu audzētāju saimniekošanas pieredzi. Kā izrādās, vismaz vēsturiskā Cēsu rajona robežās lauku sētās kaza nemaz nav tik populārs dzīvnieks.
Lai gan daudzi norāda, ka Latvijā kazu audzēšanai ir perspektīvas, pagaidām tikai retajam ir izdevies atrast risinājumus, kā gūt maksimālu labumu no to audzēšanas.
Nereti nākas novērot, ka daudzās saimniecībās kaza ir kā viens no dzīvniekiem, kā teikt, – intereses piesaistīšanai, bet pavisam maz ir tādu, kas kazas audzē, lai kaut ko arī nopelnītu.
Valdis Apalups no Vecpiebalgas pagasta zemnieku saimniecības “Kaupēni” pastāstīja, ka viņa ganāmpulkā ir vairāk nekā 50 kazu. Viņš tās audzē gaļai, tāpēc kazas neslauc, ar pienu barojas kazlēni.
V.Apalups ir mājražotājs. Viņš cer, ka jau uz Ziemassvētkiem Rīgas Kalnciema kvartāla tirdziņā varēs piedāvāt nogaršot kazas gaļas cepamdesiņas un kupātus. „Pirms gadiem pieciem sāku pievērsties kazkopībai ar domu, ka nākotnē tas atmaksāsies. Pamazām arī iepirku kazas. Vispirms bija jāizaudzē ganāmpulks, tad var domāt par gaļas pārstrādi. Turklāt jāatrisina jautājumi par sadarbību ar atbilstošu dzīvnieku kautuvi,” uzsver V.Apalups un
saka, ka kazas gaļu mājražoju-mos paguvuši nogaršot radi un draugi, bet pircējiem, visticamāk, tāda iespēja būs jau
šī gada nogalē.
Viņš spriež, ka kazas gaļas patēriņa tradīcijas pie mums vēl tikai veidojas, tāpēc kazkopjiem ir jārēķinās, ka lielāku pieprasījumu pēc tās varēs izjust tikai pēc kāda laika.
„Īstenībā kazu produkcijas pārdošana nav vienkārša. Daudz jāpiestrādā, jo līdz šim pret to ir zināmi aizspriedumi. Vienā dienā cilvēkus nevar pārliecināt, ka gaļa ir garšīga, ka piens ir veselīgs. Tie, kas slauc kazas un pārstrādā pienu, jau var teikt, ka ir atplaukuši, viņiem tas atmaksājas. Attiecībā uz gaļu viss vēl ir procesā. Citi saka, ka kaza smird. Jā, dzīvniekam ir specifisks aromāts, taču gaļa jau nesmird. Ja tā padomā, tad cūka smird vairāk. Mēs rēķināmies, ka arī Latvijā arvien vairāk parādās cilvēki, kas, piemēram, neēd cūkgaļu, –ebreji un musulmaņi. Viņi meklēs kaut ko citu. Tas nozīmē, ka pašiem jāmeklē noieta tirgus. Kā teikt, ja būs piedāvājums, atradīsies arī pieprasījums,” domā zemnieks.
Ne visi kazu audzēšanā atraduši iespējas attīstīties. Juris Mackus no Priekuļu novada Mārsnēnu pagasta zemnieku saimniecības “Kalna Rēķi” atzina, ka pirms dažiem gadiem viņam bijis krietni lielāks kazu ganāmpulks, bet tagad palikušas vien deviņas kazas. „Pakāpeniski ejam uz samazināšanos. Savulaik domājām, ka kaut kas sanāks ar kazas siera ražošanu. Iesākām, savējie, radu, draugu loks pat varēja nogaršot produkciju, bet nekur tālāk tas neaizgāja. Tā izveidojies, ka kazas turam tikai savām vajadzībām,” stāsta mārsnēnietis un piebilst, ka viens no iemesliem, kādēļ kazu audzēšana esot atstāta novārtā, ir tas, ka saimniecība atradusi citu nišu –linsēklu un rapšu eļļas ražošanu – ,un visu apvienot neesot varēšanas.
Daiga Rupaine no Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta “Jērūžiem” stāsta, ka kazas viņu saimniecībā parādījušās tikai pirms gadiem diviem. „Braucām pakaļ trīs kazām. Izrādījās, ka saimniecei bija problēmas ar barību. Tā mājās atbrauca 23 kazas,” atceras Daiga un stāsta, ka tagad jau ganāmpulkā ir 50 kazas. Un, protams, ir arī āzis, kurš ar interesi vēro katru, kas ienāk kūtī. „Āzis parasti ir dusmīgs, kazas ir ziņkārīgas un drošas. Ar tām nav garlaicīgi. Grūti spriest, kādēļ tās nav īpaši populāras, taču es varu teikt, ka nekā sarežģīta to audzēšanā nav. Galvenais, lai ziemai ir sagādāts siens, vajag arī kaut ko, ko pagrauzt. Ko tik dosi, to nograuzīs. Vēl trakāk kā
ar aitām,” piekodina D.Rupaine un saka, ka kazu audzēšana viņai vairāk ir vaļasprieka līmenī, jo gaļa un piens tiek lietots tikai pašpatēriņam.
Slaucamas esot 20 kazas. „Protams, kazas jāslauc. No kazas sanāk vismaz divi litri piena dienā. Pienu patērējam paši, taču ne visiem ģimenē tas garšo. Mums jau ir arī gotiņas. Kazas piena biezpiens gan ir garšīgs,” viņa saka un piebilst, ka kazas gaļa esot garšīga. Pamatā tiek kauti āzīši, bet kaziņas – audzētas.
Vēl jāpiemin, ka kazkopības problēma ir jaunās paaudzes nevēlēšanās iesaistīties šajā jomā, lai arī pieprasījums pēc kazas piena produktiem Latvijā un ārvalstīs turpina pieaugt, tādēļ kazu skaitu nepieciešams kāpināt. Tiek skaidrots, ka jauni cilvēki ir piesardzīgi, domājot par kazu audzēšanas uzsākšanu. Savukārt vecāka gada gājuma cilvēki, kas ar to nodarbojas ilgstoši, vairs nevar dzīvnieku skaitu palielināt.
Ilze Fedotova
Komentāri