Siguldas novada Mores pagastā Lonijas Lozes un Viktora Seipula zemnieku saimniecībai, kurā nodarbojas ar piena lopkopību, ir netipisks nosaukums – zemnieku saimniecība “Kārtūžu muiža”. Padomju gados gandrīz 300 gadus senā muiža bija kolhoznieku dzīvojamā māja, un tagadējie saimnieki neslēpj, ka ēka bijusi nodzīvota līdz kliņķim, bet muižas apkārtne pārvērsta par atkritumu izgāztuvi. Jau desmit gadus saimnieki un viņu bērni strādā, lai Kārtūžu muižai būtu sava spozme.
“Neesmu pedants, bet cilvēkam taču vajag savu vidi, kurā dzīvot. Plašums te ir. Man tie lielie darbi darāmi, bet kundze ķeras pie dekorācijām. Tās puķes un visas figūras zālē ir viņas roku darbs,” tā Viktors Seipuls, kurš pamazām sakārto mājas seju – ēkai nomainīti logi, tiek remontētas telpas, jo iecerēts, ka lielajā mājā kādreiz dzīvos paši un abu dēlu ģimenes.
“Kad mūs iztiesāja no mājas, jo tai bija uzradušies īpašnieki, meklējām zemniecībai daudz piemērotāku, vienkāršāku māju, bet arī pirms desmit gadiem dzīvojamo platību mūsu pagastā nevarēja atrast. Tikām pie muižas, kaut nezināju, ko ar to visu darīt. Joprojām zinu, ka manā mūžā vairs brīvdienu nebūs un nezinu, vai bērniem tās sanāks,” sprieda Viktors, kurš centies izzināt arī Kārtūžu muižas vēsturi, bet daudz liecību nav izdevies sameklēt. Viņš zina, ka muiža uzcelta 1714. gadā, bet nav izdevies atrast attēlus, kāda tā tolaik izskatījusies. Vēl zināms, ka muiža vairākas reizes, arī pēc ugunsgrēka, celta no jauna.
“Tagad ir tāda, kādu to redzat, bet par to, ka dzīvojam muižā, mums nav liela lepnuma. Vienkārši tādas ir mūsu mājas,” tā Viktors, bet dzīves draudzene Lonija piebilst, ka vīriešiem nereti pietrūkst optimisma, jo viņa ļoti priecājas, ka dzīvo tik senā vietā un plašo dārzu, arī parku var pārveidot pēc sava prāta.
“Man īrisi zied uz apraktajām kolhoznieču kurpēm un odekolončiku pudelēm. Skatieties, cik smuki! Un tiešām labi aug,” joko Lonija Loze un rāda, kur vēl gribas iestādīt dzīvžogu, lai vēlāk cirptu kantainu, līnijās kā franču stila dārzos. Kopā ar vedeklu Everitu jau izdomāts, kur vieta atrastos sarkanlapu lazdai, kur jaunām puķu dobēm. Pašlaik lielākais krāšņums rodams pie senajiem muižas mūriem, tur jūlijā sazied un līdz salnām smaržo kupli rožu krūmi.
Blakus ēkām aug gadsimtus senas liepas, netālu ir dīķis. Par šo dabas krāšņumu saimnieki priecājas līdz brīdim, kad negaisā vecie koki lūzt šķēpelēs. Dīķī nerimstas saimniekot bebri, un pēc postījumiem atkal ir daudz lieka darāmā.
“Mēs jau dzīvojam Gaujas Nacionālā parka dabas aizsargājamā teritorijā. Visi liegumi ir jāievēro, un kokus arī nevar tā vienkārši nozāģēt. Gribētos jau pašiem noteikt darbus savā saimniecībā, bet ir tā, kā ir,” vērtēja Viktors, bet Lonija par vīra kreņķiem atkal pasmaidīja.
“Man jau te arī nedod brīvu vaļu. Es visu apstādītu! Stārķi un bruņurupuci nolikām zālienā, tos man uzdāvināja. Bet, ja atceros, te, kur man dzīvības koks un puķu dobes, kādreiz bija teļu aploks un dzeloņdrātis. Tagad taču ir daudz skaistāk, un zeme te ļoti laba. Nav nekāda vaina tai muižas dzīvei,” tā Lonija, kura neatmet ar roku sapnim savu muižu pārvērst par visas dzimtas mazo paradīzi.
