Doties pāris stundu ceļojumā pa Eiropu un svinēt Matīsam Kaudzītem 175 gadu jubileju bija iespējams ikvienam, kurš atbrauca uz Vecpiebalgu.
“Savas 75. dzimšanas dienas svinības Matīss Kaudzīte noslēdza Vecpiebalgā Labdarības biedrības namā. Viņš pats raksta: “Mana 75 gadu jubileja ir izveidojusies neiedomājamā plašumā un turpinājusies neierastā ilgumā (17.08.–2.12.), pa vairākām dienām un dažādām vietām.” “Kalna Kaibēnos” aizvien apskatāmi kroņi, kurus toreiz uzdāvināja apsveicēji. Mēs svinēsim šodien,” stāstīja Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule un uzsvēra, ka par “Mērnieku laikiem” šoreiz ne vārda, bet tiks atklāti daudziem mazāk zināmie ceļojumu apraksti, kurus Matīss un Reinis Kaudzītes nosaukuši kā “Ceļojumu ievērojumi jeb ceļojumu piezīmējumi”.
Literāri muzikālas Matīsa Kaudzītes 175.jubilejas svinības “Būt brīvam” bija ceļojums, kurā ar Reiņa un Matīsa stāstiem pavadīja aktieris Gundars Āboliņš, komentēja Līva Grudule, bet muzikālu gaisotni ar dažādu valstu melodijām radīja pazīstamie mūziķi Inita Āboliņa, Andris Barons un Mareks Auziņš. Uz skatuves vīru svārki un piebaldzēnu cepures, kas redzējuši Parīzi, zīda šalle, ko Matīss atveda sievai Līzei, čemodāni. Līva pastāsta, ka trūkst Reiņa bikšu, jo tās ceļojot tā arī nenopirka. Gribēja jaunas, bet sev piemērotas neatrada, visas bija par šaurām, platām vai garām. Bet veikalniekus gan nokaitināja.
“Ceļojums ir veids, kā cilvēkam vienam otru iepazīt. Atklājas katra labās un ne tik labās puses. Brāļi viens otru labi pazina un devās kopā. Tas nebija izklaides, bet izzināšanas ceļojums, viņi rūpīgi visu izpētīja un aprakstīja. Zenta Mauriņa savulaik teikusi, ka bieži vien no ceļojumiem atgriežamies ar pilnu čemodānu un tukšu sirdi. Brāļi atgriezās ar pilnu sirdi un redzēto, uzzināto nodeva citiem. Kopā ar Līvu, izvēloties fragmentus, lasot tos, radās dīvaina sajūta, visās tajās vietās esmu bijis. Dažādā veidā un dažādos laikos. Pat dzīvojis vienā vietā, kur brāļi Kaudzītes,” “Druvai” sacīja Gundars Āboliņš.
Tik daudz redzēts, uzzināts divu mēnešu ceļojumā Rīga – Lībeka- Hamburga- Brēmene- Amsterdama – Hāga – Antverpene – Brisele – Parīze. Un par katru vietu, cilvēkiem, vērojumiem un piedzīvoto ir brāļu pieraksti. Jebkurā vietā Eiropā viņi allaž uzkāpj visos augstumos, kur iespējams, un priecājas par katru skatu torni, vai tas būtu Eifelis Parīzē vai Kapucīnu kalna “izredzes tornītis”. “Pēc pusotras stundas laika esam nokļuvuši līdz kasei un no turienes ejam uzvelkamā istabiņā iekšā, kas ir lielas kastes veidā ar logiem un uzņem varbūt līdz 80 cilvēku. (..) Te istabiņa sakustas un ceļas stāvu gaisā. Ērmotas jūtas pārņem, kā var nomanīt, visas sirdis un savādas baiļu šausmas uziet varbūt ikkatram, lai gan dažs sejs rāda, kā piespiests, jocīgi nebēdīgus smaidus. Jo vai nevar mekanismā kādreiz kaut kas tādā ziņā bojāties, ka jābrauc bez žēlastības piepeši lejā atpakaļ?” Tas ir brauciens ar liftu Eifeļa tornī. Brāļi Kaudzītes spriež, ja notiktu nelaime visā tornī, tad skaita ziņā tas būtu tā, it kā ciestu visi Cēsu, Valmieras un Valkas pilsētu iemītnieki.
“Zinu, ka brāļi daudz ceļojuši, bet ceļojumu aprakstus neesmu lasījusi. Būs jāizlasa, smaidu raisīja uzvelkamā istabiņa,” iespaidos dalījās jaunpiebaldzēniete Vēsma Johansone, bet priekuliete Agnese Ramata uzsvēra, ka ir bauda klausīties valodā, kā tā skan, kā aprakstītas vienkāršas un sarežģītas lietas. “Ceļojumi apraksti ir tik mūsdienīgi. Gandarījums, ka atbraucām paskatīties,” vērtē priekuliete, bet Līga Steķe no Kaives atceras, ka dzirdējusi, kā brāļi piebaldzēnu tērpos ieradušies Parīzē. “Daudz jauna uzzinājām gan par pašu jubilāru Matīsu, gan brāļu daiļradi. Matīss nudien bijis moderns, šķiet, arī avantūrists,” saka kaivēniete un uzsver, ka jubilejas norise ir izdomāta līdz sīkumam. Nav vīlušies tie, kuri vēlas dzirdēt G.Āboliņa lasījumus, tāpat kā tie, kuri grib paklausīties mūziku vai uzzināt ko vairāk par piebaldzēnu gaitām. Noskaņu radīja arī iekārtotais restorānsvagons, kur dažādi cienasti, arī cidonello, un izveicīgi apkalpoja bārmenis Zaigonis Bērziņš.
Jubilejas svinību viesi, kā jau piederas, bija ne tikai vecpiebaldzēni, atbraukuši arī no Madonas, Alūksnes, Saulkrastiem un dažādām Cēsu novada vietām. Labdarības biedrības jeb kultūras nama zālē vairāk nekā simts, kā vērtēja priekuliete Anita Lauga: “Piedzīvojām piepildītu vakaru. Patiešām – “Brīvam būt!””
Jubilārs Matīss bija arī dārznieks, tāpēc jubilejā ainavu arhitekte Vineta Radziņa uzdāvināja narcišu sīpolus, kas pavasarī izplauks “Kalna Kaibēnos”, bet ar āboliem no Reiņa Kaudzītes vasarnīcas dārza Saulkrastos varēja cienāties ikviens.
Reinis Kaudzīte rakstījis: “Ceļš paliek ceļš, dažādība tikai gājējos.” Tāpat ar jubilejām. Dažādība, kā svinam.
Komentāri