Šķiet, tā bedre, kad nevienu nekas neinteresēja, ir aiz muguras un aktivitāte pieaug. Tiesa, ir kāda interesanta tendence. Aktīvie jaunieši neaprobežojas tikai ar darbošanos vienā jomā. Visbiežāk viņi ir aktīvi ne tikai sportā, bet arī dejo skolas deju kolektīvā un dzied korī. Savukārt, ir daļa, kuri nedara neko. Jādomā, kā nepieļaut, lai šo neaktīvo skaits nepieaugtu, jo nenoliedzami ir vieglāk sēdēt mājās pie datora vai televizora, nekā iet un darboties kādā sporta veidā vai citās aktivitātēs.
Jautājums, kā viņus ieinteresēt? Pirmām kārtām, tas jārisina valstiski, ja būs iespējas, piemēram, labs futbola laukums, laba sporta, trenažieru zāle un cilvēki, kuri tur strādā par normālu atalgojumu, situācija uzlabosies. Zviedrijā, kur katrā apdzīvotā vielā ir milzīgas sporta zāles, nodarbojas jauni un veci. Bērni jāmāk ievilkt šajā sporta zālē, lai tā spētu konkurēt ar datoru. Tajā viss vienkārši, tu ieslēdz NBA datorspēli un esi basketbola zvaigzne. Trakāk, ja jaunietis paņem spēles, kurās dur un sit, tad redzam, ka bērni ar nazi uzbrūk saviem klasesbiedriem.
Vislielākā nozīme, protams, ir vecākiem. Jo tas mazais knauķis jau īsti nesaprot, ko viņš grib. Ja vecāki pasaka: tu tāpat sportā neko nevari, viss arī beidzas. Bet varbūt īstais talants atklājas tikai pēc dažiem gadiem. Jo ir zināms ne viens vien, kurš pēc tam vecākiem saka paldies, ka viņu piespieda iet sporta vai mūzikas skolā, pat ja īsti vēlmes pašam nebija. Tas ir ieguldījums visā turpmākajā dzīvē, tāpēc vecākiem nevajadzētu to uztvert vieglprātīgi.
Treniņos vienmēr jauniešiem atgādinu, ka disciplīna būs jāievēro, jo šis nav obligāts pasākums. Skolā ar viņu jāauklējas, vai viņš grib mācīties, vai negrib. Treniņos varu būt stingrāks, saku: kad kļūsiet par pasaules čempioniem, es klausīšu jūs. Un jaunieši to respektē. Viņi saprot, ka to vajag viņiem pašiem, nevis trenerim. Protams, ir jau kādi, kuri aiziet, kurus nespēj aizraut šis sporta veids vai viņi negrib pakļauties disciplīnai, bet tādu ir ļoti maz.
Problēma ir vasarās, kad treniņi nenotiek, jauniešiem nav ko darīt. Ir nometnes, ko rīko zviedru speciālisti, bet tas finansiāli nav pavelkams laukos dzīvojošajiem. Būtu labi, ja pagastā varētu sarīkot vairākas sacensības, bet vajadzīgi aktīvisti. Pats vasarā cenšos nedaudz atpūsties, jo nevar visu gadu būt uz viļņa. Tā kā pagastā esmu atbildīgais par komunālajiem jautājumiem, abas sezonas sākas vienlaicīgi – gan apkures, gan florbola. Tā no viena darba dodos uz otru. Reizēm jūtu, ka sāku iztukšoties. Tāpēc vajag laiku atiet no visa, pārdomāt, ko un kā uzlabot. Jo jādomā arī par izaugsmi, nevar ieslīgt rutīnā. Ja tas kļūst par apgrūtinājumu, rezultāta nebūs.
Bet jauniešu panākumi dod dopingu jaunai darbībai. Paldies pienākas arī sporta skolai un pagasta pašvaldībai, kuri atraduši sadarbības iespējas. Pašvaldība apmaksā transporta izdevumus, dalības naudas, ļauj izmantot zāli, sporta skola maksā trenera algu. Ja viena no šīm pusēm atteiksies, sistēma paputēs, jo otra puse visu nevarēs finansēt. Svarīga ir arī ģimenes sapratne, jo mājās pašam būt sanāk maz. Tā visi šie faktori summējas un noved pie rezultāta.
Novērojumi liecina, ka sporta svētkos, kas notiek pagastos vai mazākās apdzīvotās vietās, jauno diemžēl kļūst mazāk. Nezinu, ar ko tas saistīts, bet viens ir piedāvātā programma. Ja no gada uz gadu nekas nemainās, aktivitāte mazinās. Redzams, ka jauniešiem patīk komandu spēles. Ja sporta spēļu programmā ir futbols, basketbols, volejbols, jauno ir krietni vairāk, nekā ja ir individuālie sporta veidi. Jaunieši ir tendēti uz komandu sporta spēlēm, kas varbūt ne vienmēr ir labākais. Žēl, ka ar vieglatlētiku nodarbojas arvien mazāk, salīdzinot ar agrākiem laikiem. Jo tur rezultāts nāk lēnāk, jāstrādā individuāli. Tā ir arī citos sporta veidos. Atceros, kad Stalbē sākās treniņi karatē, sākumā zāle bija pilna. Arī puiši no florbola gāja uz šiem treniņiem. Tagad palikuši vien daži entuziasti. Tā nebija treneru vaina, bet karatē ir vienmuļš, skrupulozs darbs, kurā trenē ne tik daudz fizisko, cik psiholoģisko stabilitāti. Tur ilgstoši jāatstrādā, jāslīpē viena kustība, bet rezultāts nav tik ātri jūtams, kā komandu sporta veidos. Tajos ātri tiec laukumā, tur situācijas nepārtraukti mainās.
Bet Pārgaujā ir jau arī citu sporta veidu aktīvisti, bērni nodarbojas ar slēpošanu, orientēšanos. Ja nav sporta zāles, sporta entuziasti cenšas izmantot citas iespējas, kā Rozulā – orientēšanos. Un darboties gribētāju netrūkst. Tas priecē, jo galvenais, lai bērni nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri