Ikviena māmiņa atceras mirkļus, kas saistīti ar bērna nākšanu pasaulē. Tās ir neaizmirstamas atmiņas. Taču stāsti par gaidīšanas laiku, dzemdībām, emocijām un piedzīvoto ir dažādi.
Šoreiz vēlējos parunāt ar un par jaunajām māmiņām. Par māmiņām, kurām viss vēl priekšā, kuras taustās un meklē atbildes uz jautājumiem.
Dziļi sirdī palika izraudāto asaru rūgtums
Jautājot pusotrgadīgā Artura mammai Līgai Ezeriņai, kā viņa atminas dēla gaidīšanas laiku un nākšanu pasaulē, viņa atbild, ka bijuši gan smiekli, gan asaras.
“Gaidīšanas laikā viss bija kārtībā. Īsti neatceros, iespējams, bija garastāvokļu maiņas un vēl kas, bet jutos labi. Izbaudīju katru mazuļa piesitienu un kustību. Gaidīju viņa piedzimšanu. Šķiet, visas emocijas sagriezās un uzvirpuļoja mirklī, kad nokļuvu dzemdību nodaļā. Jā, tur gan gāja visādi, neliela daļa rūgtuma sirdī vēl paslēpusies,” saka Līga un turpina: “Laikam jau nav svarīgi, kurā slimnīcā, kāda vecmāte un vai ģimenes istabiņā… Esmu nedaudz studējusi psiholoģiju, izveidojies priekšstats par to, kā vajadzēja būt. Un zinu, kā ir. Pietrūka sirsnības, atbalsta, padomu un mīļa smaida. Laikam nepietiek ar to, ka pienes pusdienas vai izmazgā istabiņu. Nepieciešams kontakts starp māmiņu un slimnīcas personālu. Protams, ir svarīgi, ka ienāk ārsts, izmeklē, pajautā par vēdera izeju, bet tajā mirkli, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, kad vienā mirklī uz pleciem gulstas varbūt vēl prātam neaptverami pienākumi, gribas atbalstu un padomu. Nekad neaizmirsīšu māsiņu uzkliedzienus par to, kā velku mazulim pamperu, ka viņš nav jēla ola, jāņem droši, spēcīgi… Biju laimīga, kad piedzima Arturs, bet biju arī līdz nāvei pārbijusies. Asaras bira vienā laidā. Tik ļoti gribējās, lai kāds palīdz un paskaidro. Lai saprot un mīļi pamāca,” stāsta māmiņa un piebilst, ka viņu, protams, balstījis vīrs, draugi un ģimene, bet tajā mirklī vajadzējis ko citu.
“Notikumus dzemdību nodaļā atceros ar dalītām jūtām, šobrīd man ir sajūta, ka tas bija sen un vairs nav taisnība. Zinu, ka pēc gadiem ģimenē noteikti ienāks vēl kāds mazulis. Un tas jau notiks citādāk. Būs minimāla saprašana par to, kas ir dzemdības, slimnīcas palāta, pēcdzemdību depresija. Zinu, ka otrajam mazulim noteikti mācēšu perfekti uzvilkt pamperu. Būšu stiprāka un drošāka par sevi,” saka Līga. Gaidīšanas laikā jautājumu netrūkst
Kristīne Lagzdiņa ir grūtniecības septītajā mēnesī, gaida savu pirmdzimto. Viņa neslēpj, ka jautājumu ir daudz. Atbildes meklē gan ikmēneša vizītēs pie dakteres, gan lasot grāmatas un jautājot pieredzējušām draudzenēm.
“Domāju par to, kur dzemdēšu, kas būs vecmāte, vai manam mazulim šajā pilsētā būs vieta bērnudārzā. Domas šaudās uz visām pusēm. Žēl, bet atbalstu īsti man nevar sniegt mana mamma, jo dzīvo tālu no manis. Sen neesmu vecumā, kad mammai jārūpējas par mani, bet šī ir situācija, kad gribas dzirdēt mātes padomu, pajautāt, kā es piedzimu. Tādas sievišķīgas lietas,” domās dalās Kristīne.
“Domājot par mazuli, saprotu, ka pirmais bērniņš ir pirmais. Nezinu, kā būs – kā es viņu ieraudzīšu, kā tikšu galā ar jaunajiem pienākumiem. Abi ar vīru noteikti iesim uz māmiņu kursiem. Gribu sagatavoties dzemdībām, gribu būt droša, zināt, kas un kā būs jādara,” saka topošā māmiņa. Nepieciešama praktiskā palīdzība un emocionāls atbalsts
Psiholoģe Inga Jurševska, runājot par jauno māmiņu psiholoģisko pasauli un neziņu, uzsver, ka bērniņa gaidīšanas un dzemdību laikā, kā arī pēc bērniņa piedzimšanas sievietei ļoti vajadzīga gan praktiska palīdzība, gan emocionālais atbalsts.
“Bieži vien praktisko palīdzību palūgt ir vienkāršāk, bet emocionālo atbalstu – uzmanību, interesi, iejūtīgu uzklausīšanu un izpratni – grūtāk. Turklāt tuvinieki varbūt neiedomājas, ka arī tam ir nozīme. Vīram, piemēram, liekas, ka viņš jau tik daudz dara sievas un bērna labā, bet viņai vēl nav gana. Taču ir ļoti svarīgi, lai attiecībās būtu abi komponenti. Un iespējams, ka, ģimenē viens var sniegt praktisko atbalstu, bet kāds cits – emocionālo,” saka I.Jurševska un piebilst, ka jaunā māmiņa zīdainīša aprūpes laikā nedrīkst palikt viena.
“Bērna piedzimšana ir laiks, kad pasaule sagriežas ar kājām gaisā. No brīva un savu dzīvi pārvaldoša cilvēka māmiņai nākas kļūt par atkarīgu personu, kas atsaucas uz visām bērna vajadzībām, savas noliekot sāņus. Tās ir lielas jukas sievietes dzīvē ar pārmaiņām praktiskajā, hormonālajā un emocionālajā ziņā. Šajā situācijā nevar gaidīt, ka jaunā māmiņa pati spēs visu saprast un salikt pa plauktiem,” domās dalās psiholoģe un atzīst, ka bērniņa dzimšanas laikā praktiskām zināšanām klāt nāk spēcīgas emocijas, kuras sieviete nereti nespēj kontrolēt.
“Māmiņas gaidībās var gūt zināšanas, iet uz speciāliem kursiem, bet mirklī, kad piedzīvo bērniņa nākšanu pasaulē – tā ir jauna pieredze. Zināšanas dod iekšēju stabilitāti, bet, kad notikums ir klāt, ir daudz domu, jūtu, sāpju. Tad ar zināšanām vien ir par maz. Ir vajadzīgs arī emocionāls atbalsts. Svarīgi, ka līdzās ir cilvēks, kurš iedziļinājies jaunās māmiņas izjūtās, grib palīdzēt ne tikai dabūt mazuli laukā no punča, bet izdarīt to iespējami mierīgākā veidā, varbūt pat iedvesmojot. Tāpēc no svara ir gan vecmātes balss tembrs, gan izteiktie vārdi un attieksme,” domās dalās psiholoģe un turpina: “Pieļauju, ka katrā profesijā, strādājot ilgstoši, rodas rutīna un atslābums, un līdz ar to cilvēks daudz ko sāk darīt automātiski. Taču, ja šis automātisms ir profesijās, kurās nepieciešams ciešs kontakts ar cilvēkiem, tas var būt kaitīgi. Domāju, ka strādāšana vienā darba vietā ir pieskaitāma pie vērtībām, bet ir jāspēj saglabāt profesionālā interese un degsme. Tas, manuprāt, ir svarīgi.” Uz ko jābūt gatavai?
I.Jurševska dalās pārdomās par to, uz ko jābūt gatavai jaunajai māmiņai, auklējot zīdainīti: * Jābūt gatavai mainīt daudzus ieradumus, piemēram, trešdienās brokastīs izlasīt “Ievu” vai iet dušā desmitos no rīta. Nāksies pielāgoties iespējām, kas būs atkarīgas no bērna vajadzībām. * Jāatmet ilūzija, ka zīdainītis lielāko diennakts daļu gulēs. Tā nebūs. Māmiņai jābūt gatavai būt nomodā gan dienu, gan nakti. * Būs jāiemācās dažkārt pateikt “nē” zvanītājiem, ciemiņiem, kuri vēlēsies negaidīti ierasties ciemos vai uzlūgt uz tēju ārpus mājas. * Nāksies domāt, kā tikt galā ar spriedzi sevī un ģimenē, jo līdz ar jaunajiem pienākumiem pieaugs sasprindzinājums. * Jābūt gatavai prasīt palīdzību tuviniekiem, speciālistiem, negaidot, kamēr viss saiet grīstē. * Mazāk laika paliks arī kontaktiem ar partneri. Kopīgie mirklīši būs jāķer, divatā aizbraucot uz veikalu, paēdot vakariņas ārpus mājas. Un sarunas visbiežāk risināsies par mazuļa aprūpi. * Un jābūt gatavai piedzīvot ļoti plašu emociju gammu – no dziļa izmisuma līdz neaizmirstamam saviļņojumam un nebijušai laimes izjūtai.
Komentāri