Mūsdienās gluži vai eksistenciāls kļuvis jautājums par sava mājokļa būvēšanu, dzīvokļa iegādāšanos un kredītu ņemšanu. Arvien populārāk kļūst mājokļa labiekārtošanā piesaistīt interjera speciālistus un skatīties dažādus televīzijas raidījumus, kuros pāris dienu laikā māju vai dzīvokli pārveido līdz nepazīšanai. Bet, vairāk pievēršoties ikdienai un pilsētas dzīvei, gribas paraudzīties, kā arhitektoniski attīstās mūsu pašu pilsēta. Sākusies lielveikalu celtniecības ēra, drīz pilsētā būs jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Viss it kā notiek. Dzīvojam. Bet vai ir harmonija pilsētai un iedzīvotājiem? Lai gūtu kaut nelielu ieskatu, uz sarunu aicināju arhitektu Raiti Jelēviču.
– Vai nav tā, ka ar arhitektiem, projektiem un interjeriem saistītās lietas šobrīd modē un pietiekami pārspīlētas?
– Runājot par modi, jāatzīst, ka es nezinu un negribu zināt, kas šobrīd ir modē. To var redzēt dažādos žurnālos. Nezinu, kas to visu ražo un tiražē, bet tas viss ir bleķis. Visiem laikmetiem ir bijušas ārišķības, kas izpaudušās dažādos veidos. Visspilgtāk, protams, minams baroks un rokoko. Patiesībā, ja tā primitīvi skatās, tie bija tie paši mūsdienu biezie, kuriem īsti nebija ko darīt. Cilvēks bija salasījies grāmatas, saskatījies, nedaudz izglītojies, un rezultāts ir redzams. Taču jāsaka, mode visos laikos bijusi nedaudz šķība. Piemēram, mēs tagad priecājamies par Jūrmalas koka arhitektūru, bet būtībā bagātais cilvēks varēja atļauties mūra māju, trūcīgāks nagloja no koka. Lai domātu, ka tā ir mūra māja, formas tika atkārtotas. Savā būtībā tas ir pilnīgi šķērsām, bet šodien mums tas liekas interesanti.
– Kas jūsu izpratnē ir ideāla māja?
– Cilvēki domā – iešu pie arhitekta, viņš man uzzīmēs “sapņu” vai “ideālo” māju, un viss notiks. Bet patiesībā tā ir lielu bērnu rotaļa, kādi mēs arī visi esam. Domāju, ka jāapzinās viens – ja reiz nelaimīgais cilvēks tik tālu ir ticis, ka jābūvē sev mājoklis, jo diemžēl vilna nav tāda, lai dzīvotu alā, tad jāsāk veidot kaut kādas protēzes no neveikli apstrādātiem materiāliem. Pirmais, kas būtu jāatceras visiem arhitektiem, būvniekiem un klientiem, ka jebkurā vietā, uzbūvējot jebkuru mājokli, kuru arhitekts vai pats klients ir nosaucis par sapņu māju, tā vieta tiek samaitāta neatgriezeniski. Nevaram mēs pārspēt dabu ar savām neveiklajām konstrukcijām un domāt, ka padarām to skaistāku. Diemžēl tās ir tādas īslaicīgas lietas, kas galarezultātā izrādās ne tik ļoti īslaicīgas. Labākais, ko arhitekts vai būvnieks savā dzīvē var izdarīt, atļauties kaut ko neuzbūvēt. Bet, ja tomēr uzbūvē, tad tā, lai pēc vairākiem gadiem nebūtu kauns uz to skatīties. Piemēram, Cēsu pilsdrupas, kuras Ivans Bargais 1577. gadā sagrāva. Tās vēl joprojām ir skaistas, un visi nāk skatīties un jūsmo. Arī, māju ceļot, jāatceras, ka tā mana būda kādreiz sabruks, un ir svarīgi, lai vismaz drupas pēc tam būtu skaistas. Izcērtot mežu desmit hektāru platībā, lai uzbūvētu māju vienai paaudzei, nemaz nevar redzēt, ka tajā mežā ir būts iekšā. Nevajag kailcirtes. Un tas viss soli pa solim veido to “sapņu” māju, kur jābūt līdz-svaram un harmonijai starp visiem šiem komponentiem.
Pilnu publikācijas tekstu lasiet drukātajā „Druvā”
Komentāri