Cēsu novada pašvaldība un pašvaldības aģentūra “Sociālais dienests” sadarbībā ar biedrību “Gaujaslīči” rīkoja Cēsu Sociālās vides forumu, kura laikā runāja un sprieda par izaicinājumiem, risinājumiem un iespējām labvēlīgas un atbalstošas sociālās vides veidošanai novadā.
Cēsu novada pašvaldības attīstības un būvniecības vadītājs Atis Egliņš – Eglītis skaidro, ka forums rīkots Cēsu novada Attīstības programmas veidošanai 2020.-2026. gadam. “Esam diskutējuši ar uzņēmējiem, jauniešiem, izglītības, tūrisma un kultūras pārstāvjiem. Vēlamies mainīt veidu, kādā strādājam pie nākamās Attīstības programmas, proti, nevis pašvaldības darbinieki nosaka vienas vai otras prioritātes, bet dažādu nozaru profesionāļi, kuri vislabāk pārzina savu jomu, sanāk vienkopus un dalās savā redzējumā. Cenšamies izprast, kas ir tas būtiskais, dažādām grupām svarīgais, kas jāiekļauj dokumentā. Šodienas diskusijā vēlamies saprast globālās tendences sociālajā jomā un atpazīt problēmas, ar kādām sastopamies vietējā līmenī. Jāieskicē, kādi varētu būt šo jautājumu praktiskie risinājumi,” skaidro A. Egliņš – Eglītis.
Cauri laikiem un reformām baznīca bijusi svarīgs atbalsts sociālās palīdzības sniegšanā, tāpēc likumsakarīgi, ka arī diakonijas darbinieki piedalījās forumā. Sigita Dišlere, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas diakonijas centra valdes priekšsēdētāja stāsta: “Pēdējos gados izteikti runājam par aprūpi, taču visā pasaulē uzsver tieši rūpju, nevis aprūpes kultūru. Tās ir rūpes, kas balstītas attiecībās.”
Viņa novērojusi, ka sabiedrība aprūpējamos izolē, tuvinieki vecu cilvēku ieliek slimnīcā vai sociālās aprūpes namā. Taču rūpes nozīmē, ka apkārtējie ar šo cilvēku ir kopā, un tajā brīdī vairs nepastāv dažādi līmeņi, jo visi kļūst līdzvērtīgi. “Ja domājam starplīmeņu kontekstā, jāsaprot, kādu sabiedrību novadā vēlaties redzēt, kā izpaudīsies šīs rūpes. Pieredze rāda, ka palīdzība ir nepieciešama kā vardarbībā cietušiem, tā jauniešiem, ģimenēm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, veciem cilvēkiem un bērniem, par kuriem vecāki nevar parūpēties, tātad daudziem. Jāpaanalizē, vai gadījumā pats neatrodos kādā no šīm grupām. Gadi iet, un ir jāaizdomājas, kurā vietā es kā cilvēks vēlēšos pavadīt savu dzīves nogali. Kādu vēlos šo vietu redzēt pavisam praktiski,” saka diakonijas centra valdes priekšsēdētāja un uzsver: “Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem ir svarīgi justies drošiem, stabiliem un veiksmīgiem, taču tas mūs norobežo no citādā, tāpēc vēl neesam gatavi šo citādo pieņemt. Pārmaiņas notiek, taču tās ir lēnas, tāpēc mērķtiecīgi jāmaina cilvēku domāšana.”
Forumā runātāji vairākkārt aicināja padomāt, kādu sabiedrību vēlamies veidot saviem bērniem. Jānis Erts, atbalsta programmas “Plecs” stratēģiskais vadītājs, bilst, ka viss kļūst ātrāks, neparedzamāks, turpmāk vide būs mainīgāka un cilvēki izdegs vēl ātrāk, tāpēc problēmas jārisina, pirms tās iestājas.
“Nevaram skatīties pagātnē, jādomā, kā izturēt nākamo stresa līmeni. Pašlaik Latvijā ir nepareiza politika problēmu risināšanā. Vajag investēt apkārtējā vidē, sabiedrībā, un tikai tad ekonomika uzplauks pati no sevis. Pašlaik meklējam veidus, kā veikt finansiālās injekcijas ekonomikā, un ceram, ka viss kaut kā brīnumaini nokārtosies. Nepareizi! Ir jāiegulda ģimenēs, bērnos, īpaši no mazuļa ieņemšanas brīža līdz triju gadu vecumam. Vienīgi tā mēs panāksim veselīgu sabiedrību. Šobrīd politika novirza līdzekļus pabalstiem, taču mērķis nav visu dzīvi apčubināt cilvēku. Cilvēkos ir jāinvestē, lai viņi kļūti par nodokļu maksātājiem, un pašvaldībām tas būtu jāsaprot. Ir jāpanāk abu pušu sadarbība, jāatrod pareizā motivācija. Sociālo dienestu darbiniekiem pašvaldībās ir liela nozīme. Ja cilvēks vēršas pēc palīdzības pie speciālista, darbinieks var apliecināt – mēs tev palīdzam, jo tev ir problēmas. Mēs tev ticam, tāpēc vēlamies tevī ieguldīt laiku un līdzekļus. Tad jādefinē divu gadu plāns, detalizēti jāsadala trīs mēnešu posmos ar skaidriem soļiem, ko šis cilvēks darīs, lai izkļūtu no strupceļa. Ja ir mērķi, tad ir pamats to darīt. Ģimenēm draudzīga pašvaldība nav tāda, kas dod pabalstus. Tā ir pašvaldība, kas iegulda ģimenēs, rītdienas sabiedrībā, nākotnes nodokļu maksātājos. Ja vēlamies attīstīties, visiem jāmainās un jāsāk ar vecāku skološanu nacionālā līmenī, jo tikai viņi spēj samazināt problēmu skaitu,” uzskata J. Erts.
Savukārt Cēsu novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore Iveta Sietiņsone uz sociālo vidi aicināja palūkoties no cita skatupunkta, sacīdama, ka sociālais darbs neietver sevī tikai rūpes par pensionāriem, vientuļi dzīvojošajiem un maznodrošinātajiem. Sociālā vide ir kas daudz vairāk: “Tās ir attiecības starp cilvēkiem un viņu radītajām materiālajām un garīgajām vērtībām.” Direktore atgādināja, ka sociālais darbinieks var iedot plašu instrumentu klāstu, taču cilvēkam ir jāvēlas tos pielietot. Neviens sociālais darbinieks nav brīnumdaris, kurš sakārto cita dzīvi. Viss sākas ar katra paša vēlmi mainīties. Arī sabiedrība var dot savu artavu sociālās vides uzlabošanā, taču līdzcilvēki, baidoties sabojāt attiecības, bieži nenorāda, nepasaka otram, kas, viņaprāt, nav pareizi vai pieņemami. Esam pārāk iecietīgi, izliekamies neredzam, bet, ja apkārtējā vide nav pietiekami spēcinoša, tā nespēj stiprināt vājo. “Atbildība gulstas uz katru no mums, tāpēc jādomā, ko es varu darīt, lai situācija uzlabotos. Ceru, ka pēc gadiem mēs droši pieiesim klāt un pavaicāsim: “Kā varu palīdzēt?” klāsta I. Sietiņsone.
Pēc teorētiskā temata izklāsta un gardas zupas, par ko bija parūpējusies biedrība “Gaujaslīči”, sekoja darbs piecās darba grupās. Klātesošie pārrunāja biežāk sastopamās problēmas un sarunās meklēja risinājumus problēmsituācijās cilvēkiem ar invaliditāti, ieskaitot ģimenes, kurās aug bērns ar īpašām vajadzībām, pensionāriem, sākot ar 65 gadiem, cilvēkiem ar zemām sociālajām prasmēm un zemu motivāciju, ģimenēs ar bērniem, kā arī jauniešiem no 14 līdz 25 gadiem. Diskusijas bija ne vien saturiski vērtīgas, bet arī priekšlikumiem bagātas, tālab attīstības dokumenta izstrādātājiem tagad ir špikeris, kurā ielūkoties.
Komentāri