“Tev nu gan ir vareni laimējies, ka savu pirmo personālizstādi esi aicināta sarīkot Cēsu Izstāžu namā,” atklājot
Tatjanas Paļčukas – Rikānes gleznu izstādi, teica mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, tūlīt arī piebilstot, ka cēsniekiem laimējies ne mazāk, jo izstāde ir
mīlestības apliecinājums skaistumam un atraisītai profesionalitātei.
Un patiesi, arī man gribētos katram ieteikt atrast
brīvāku brīdi pabūt
stāstu, ilgu un cerību pasaulē, kurā aizvest spēj tikai mākslinieka fantāzija un ceļa meklējumi.
Liegs, klusināts maigums apņem katru apmeklētāju. Liekas, Tatjana aptur laika skrējienu, aicinot ieskatīties viņas sapņos un pasakās. Tā ir skaistuma un cerību pasaule, kurā savienojas nesavienojamais,
laiki un laikmeti,
ko savienot spēj vienīgi mākslinieks.
Tatjana Paļčuka -Rikāne pieder Latvijas mākslinieku vidējai paaudzei. Dzimusi Rīgā,
mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā, akadēmiķa Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā, aktīvi piedalījusies dažādās izstādēs Latvijā un ārzemēs, kur ieguvusi plašāku pazīstamību nekā pašu mājās, beidzot sadūšojusies parādīt sevi visu Cēsīs, ar gleznām piepildot Izstāžu nama abus stāvus.
Ekspozīcijā ir vairāki mākslinieces pašportreti. Psiholoģiska pašizpēte, šķiet, nav viņas mērķis, drīzāk nodomu un apņemšanos manifestācija, kuru vidū, manuprāt, programatisks izskatās 1985. gadā gleznotais “Meitene ar nozīmītēm”. Tāpat kā jaunā kolekcionāre sakārto un atklāj savus dārgumus, tā, šķietami pieticīga, bet patiesībā grezni izšķērdīga, Tatjana skatītāja priekšā izklāj savējos. Tās ir nezūdošās vērtības,
būtībā svarīgas ikvienam, bet tik šķietami klātesošas, ka dzīves skrējienā pat nemanām, kad daudz jau pazaudēts…
Skolotāju autoritāte un padoms, savs amats, daba, muzejos un mākslas grāmatās gūtais, atklāsme, ka viss šai pasaulē ir mākslinieka uzmanības un mīlestības vērts, un gaisma kā apskaidrojo-ša un sakrāla substance, kam vienmēr līdzās ir pretējais. Jo uz pretstatiem ir būvēti Tatjanas harmonijas meklējumi. Viņas gleznas reizē aicina un attur. Šķiet, autore pati tomēr nevēlas skatītājam atklāties līdz galam.
Manuprāt, apkārtējo nesaprasta,
skaistuma meklētāja vientulība skan cauri mākslinieces daiļradei. Tā visvairāk iezīmējas nelielajās klusajās dabās. Rūpīgi atlasīti priekšmeti grupās,
sapiņķerētās savstarpējās attiecībās nolikti, pretrunīgi un viens otram traucējoši, kopā saspiedušies, tie alkst skatītāja uzmanību, liek uztvert katru par sevi, bet apkārt tik daudz brīvas un gaišas telpas… Bet viņiem katram sava gaisma, katram sava patiesība… Kā mums katram…
Detalizētu uzmanību pret vismazāko māksliniece mācījusies no ziemeļu renesanses meistariem. Aizkustinoši un apbrīnojami materiāli ir viņas gleznotie dzīvnieki. Un kas gan var liegt Tatjanas fantāzijai nolikt arfas spēlētāju uz Knosas pils kāpnēm, savākt visus Krētas kaķus un suņus, meža baložus un ziedus pie mūziķes kājām un, arfai skanot, aizvest prom un atvest atpakaļ Tēzeja kuģi.
Kas var liegt Vivaldi “Gadalaikus” interpretēt miniatūrista redzējumā, tik pasakaini skaistā, ka grūti noticēt. Māksliniece savu
vairāku daļu muzikālo
kompozīciju apvienošanai,
viengabalainības un harmonijas radīšanai izmanto simetrisku pretstatu līdzsvarošanu. Diskrēti un prasmīgi. Tāpat kā savulaik nīderlandiešu meistariem, viņai šķiet svarīga katra detaļa. Diemžēl 21. gadsimts ir pazaudējis ticību dievišķās gaismas un ticības apvienojošajam spēkam, līdz ar to mēs šodien apbrīnojam mākslinieces
meistarību uzburt
iluzoru pasauli, kurai tomēr nespējam noticēt.
Bet viņai pa spēkam ir viss.
Nosēdināt Mocartu uz pjedestāla pie klavesīna un ieaust pāvu spalvu slavas staru vainagā, kad skan mažors, un likt saklausīt ļaunu priekšnojautu minoru pretēji vērstā kompozīcijā. Arī aizvest mūs dažādos gadalaikos un dažādās vietās pavērot medības. Nevis kā nežēlīgu vajāšanu, bet gan kā elegantu izrādi. Patiešām aizraujoši pētīt zirgu un medību suņu kustību daudzveidību viņas gleznās. Jā, māksliniece atzīst, ka izmantojusi pamatīgu fotogrāfiju klāstu, bet fotogrāfijās fiksētās kustības jāapvieno, un tas ir patiešām meistarīgi veikts. Acs gūst patiesu baudu, izsekojot dažādas intensitātes krāsu skrējienam, kas uzbur darbību un dod noskaņu videi. Bet “Krievu medības” gribas atzīmēt kā vienu no Tatjanas Paļčukas – Rikānes šedevriem. Līdzās šim darbam kā izcilu gribētos minēt arī
“Nezūdošo” , himnisku apliecinājumu ticības uzvarošajam spēkam grūstoša haosa piepildītajā tehnikas varenības un varmācības pasaulē. Uzvarošais gaismas, baltā un zelta akords izskan ar vīrišķīgu spēku, kas šķietami māksliniecei nepiemīt.
Tas gan ir tikai šķietami. Jo viņas talantam un profesionālajai prasmei pa spēkam ir viss. Gan vīrišķīgs spēks, gan sievišķīgs trauslums, ko apliecina ekspozīcija Cēsīs.
Baiba Magdalēna Eglīte
Komentāri