Vienkoču parka Kokamatniecības muzejā domubiedru grupa, izmantojot senus instrumentus, izgatavoja koka caurules.
“Ceļam godā senu amatu. Kādreiz taču izmantoja tikai koka caurules un bija meistari, kuri tās izgatavoja,” saka Vienkoču parka saimnieks Rihards Vidzickis. Pirms gadiem astoņiem viņš no kāda senlietu tirgotāja iegādājās koka cauruļu urbjus, bet vienmēr pietrūka laika, lai izgatavotu steķi, salāgotu nepieciešamos stieņus.
“Viss reiz notiek,” nosaka Rihards. Viņš uzaicināja domubiedrus, profesionāļus no Rīgas Tehniskās universitātes (RTU).
“Radām jaunus materiālus un to pielietojumu, bet ir arī jāizpēta vecais, uz to jāpaskatās no cita skatupunkta,” atgādina RTU Dizaina un materiālu tehnoloģiju katedras vadītājs Edgars Kirilovs, bet R.Vidzickis uzsver, ka liela mūsdienu problēma ir tā, ka paļaujamies uz teoriju, nevis pārbaudām praksē. “Domājam – ja rasējumā viss turas kopā, tad turēsies arī dabā, bet tā nenotiek. Universitātē tiek pētīti materiāli, tehnoloģijas, kā tos salikt kopā,” pastāsta R.Kirilovs.
Koka caurules jau sen aizstāj ar cita materiāla caurulēm, senāk māla, tad metāla, tagad arī plastmasas.
“Ir maz informācijas par cauruļu urbšanu. Esmu redzējis video no kādiem Vācijas muzejiem. 70.gados mūsu Brīvdabas muzejs filmējis materiālu par koka caurulēm. Meistaru, protams, sen vairs nav, mēģinām, kā to darīja. Muzejam tā ir jauna pieredze, varēsim parādīt vēl vienu kokamatniecības niansi. Ir daudz jautājumu, uz kuriem mums atbilžu nav, arī instrumenti ir jāapgūst,” stāsta R.Vidzickis un piebilst, ka Kokamatniecības muzejā ir veca koka caurule no kādas lauku sētas Ģikšos.
Vīri cits pēc cita grieza instrumentu, un apmēram 20 centimetrus resnajā egles baļķī veidojās caurums. Tika izmēģināti dažādi urbji. “Vēl ir interesanti, kā caurules tika savienotas. Bija dažādas tehnoloģijas, un tika izmantoti dažādi materiāli,” bilst. E.Kirilovs un uzsver, ka to varēs pētīt un izmēģināt.
Tikko izgatavotās koka caurules gan nekalpos kā ūdensvadi. Tās muzejā būs kā uzskates materiāls, uzstādītas gravā, kur varēs arī redzēt, kā caur tām tek ūdens. “Koks ar cauru vidu var noderēt dažādām spēlēm bērniem, var tālskati izgatavot. Vajag tik urbt!” ar smaidu teic R.Vidzickis.
Domubiedri pēc mūziķa Roberta Vidzicka ierosinājuma vēl pamēģināja izgatavot Austrālijas aborigēnu tradicionālo pūšamo instrumentu – didžeradu. Tā ir koka caurule, kas rodas, termītiem izēdot koka vidu, bet Latvijā atliek vien pašiem koku izurbt, tagad tikai jāspēlē.
Kokamatniecības muzejā visbiežāk kas jauns top domubiedriem kopā. “Satiekamies, ražīgi pastrādājam, paši kaut ko iemācāmies, uzzinām,” uzsver Oļegs Andrejevskis, bet Agris Lielbriedis atzīst, ka laiku atbraukt uz Vienkočiem vienmēr var izbrīvēt.
Komentāri