Pārgājienā piedzīvoto – jāšanu ar zirgiem, braukšanu ar plostu pa Gauju, nobraucienus Siguldas bobsleja trasē, boulinga spēli un pikniku pie jūras – varēs noskatīties arī televīzijā. Kustības ” Kopā varam visu” dalībnieki piekrituši, ka pārgājienā piedzīvoto ierauga plašāka sabiedrība, lai mainītu priekšstatu, ka invalīds ir žēlojama būtne, kurš nevar, negrib un nemāk, neuzdrīkstas dzīvi dzīvot tā, kā melns uz balta ierakstīts izsludinātā vienādo iespēju gada nolikumā. Proti, ka jau 2007. gadā Eiropā visiem ir vienādas darba un izglītības iespējas. Vienādas esot tiesības uz sadzīvi un kopdzīvi, vienādas iespējas arī atpūtai. “Bieži vien ikdiena ir ne tikai cīņa ar ārējiem apstākļiem, bet arī iekšējiem dēmoniem. Tāpēc draudzīgs un saprotošs plecs vai uzmundrinošs vārds bieži vien ir lielāks balsts nekā skaļi lozungi,” tā savukārt rakstīts projekta “Kopā varam visu” informatīvajā pieteikumā. Tas nozīmē, ka seši divu komandu dalībnieki aktīvās atpūtas pārgājienā sacentās ar sevi un palīdzēja komandas biedram nokļūt līdz gala mērķim.
“Mēs gribam parādīt citiem, ko varam, un arī sev pierādīt, ka to visu spējam. Ir dzirdēts, ka neredzīgais to un to paveicis, ratiņnieks bijis otrā pasaules malā. Te mēs esam tāda raiba kompānija – vairāki cilvēki ar visai smagām invaliditātēm, jutīsim, ko varam, ko ne.
Neredzīgam cilvēkam var būt problēmas uz plosta, kas uz ūdens visu laiku ir kustībā, tas kairina vestibulāro aparātu. Man grūti stumties pa taku, kur smiltis un celmi. Mūsu doma bija neņemt līdzi ne asistentus, ne pavadoņus un vērot, kā varam viens otram palīdzēt. Viena invaliditāte kompensē otru, ko nevar viens, to var otrs. Neredzīgam cilvēkam es varu būt pavadonis. Tas nekas, ka ratos. Un es viņam varu teikt, kurp mani stumt. Mēs abi nonāksim galā,” sacīja pārgājiena idejas autors un televīzijas raidījuma cilvēkiem ar īpašām vajadzībām “Kopā” vadītājs Māris Dzelzskalns. Raidījuma komanda šogad nodibinājusi kustību “Kopā varam visu”. Pārgājiens ir pirmais pasākums, kas pierāda izraudzītā nosaukuma patiesību.
“Tagad jau cilvēki sāk pierast, ka Rīgā sabiedriskajā transportā brauc ratiņnieki, ka rampas atver un viss notiek. Mums svarīgi, lai vairāk mūs ierauga, lai redz, ka esam, varbūt pavērtē. Arī raidījumam jau ir plašāka mērķpublika. Un šis mūsu pārgājiens, varbūt pat šovs, varētu būt tas, ko noskatās daudzi. Te ir komandas, sacensības,” tā M. Dzelzskalns, kurš bija gandarīts, ka pārgājiens izdevies arī tādēļ, ka viņa draugi, paziņas piekrituši azartiskajā piedzīvojumā piedalīties.
“Man bija interesanti pamēģināt. Tas ir piedzīvojums, par kuru maz zinājām. Man patīk,” sacīja sešpadsmitgadīgais Gintars Bagilaitis. Puisis, kurš vēl ir padsmitnieks, gan noliedza negatīvu stereotipu dominanti, ko sajutuši citi: “Pret sevi neesmu izjutis sliktu attieksmi. Es Dubultos mācos par grāmatvedi, jo zinu, ka smagu , fizisku darbu nevarēšu darīt, un tieku ar visu galā.”
Līdzīgi “Druvai” atzina arī Sintija Groskopa un Arnis Ruža, kuri izlēmuši piedalīties pārgājienā, draugu mudināti. “Būs jau pārgājienā arī grūti brīži. Es nezinu, kā izdosies ar visu tikt galā, bet jauki, ka esam kopā,” sacīja Sintija, bet Arnis piebilda: ” Man liekas, ka kaut kur doties vienam, ja ir kustību traucējumi, ir grūti. Bet, ja ir kompānija, ir cilvēki, kas saskārušies ar līdzīgām lietām, tad blakus esošais tevi labāk saprot. Saprot, kā var izpalīdzēt.”
Satiktie pārgājiena dalībnieki visi kā viens atzina, ka dzīvē atraduši savu vietu mācoties, strādājot, viņi vismaz plašai publikai neatzina, ka būtu neapmierināti ar dzīvi. “Cilvēks ratiņkrēslā var izdarīt daudz, vajag tikai gribēt. Cilvēku attieksme jau arī mainās. Es tās lietas tā asi neuztveru, man ir labi un viss. Darba attiecībās gan ir problēmas. Vairākkārt mēģināju atrast darbu, bet tiklīdz uzzināja, ka esmu ratiņkrēslā, tā viss. Gribēju strādāt par datoroperatori. Man likās – sēdēšu, rakstīšu. Es to tiešām varu, bet viņiem vajadzīgāks bija staigājošs cilvēks. Es nepadodos, apgūstu jaunas lietas un meklēšu jaunas iespējas,” uzsvēra pārgājiena dalībniece Marina Dubašinska, kura smagās invaliditātes dēļ nekad nebija kāpusi zirga mugurā, bet tovakar, draugu atbalstīta, devās izjādē. “Invalīdi, pabalsti, vides pieejamība. Par to nav ko runāt! Man ir apnicis. Pats joprojām strādāju. Es jau arī vieglatlētikā raujos. Piedalījos paraolimpiskajās spēlēs Atlantā. Par pārgājienu man nav bažu. Grūti uz plosta? Es nelekšu no malas iekšā, lai citi nesatraucas! Es esmu peldējis, skrējis,” jokoja Ivars Graudiņš, kurš acu gaismu zaudējis pirms daudziem gadiem, bet joprojām nedomā, ka dzīve ir slikta, ka klāt būtu pasaules gals.
“Pārgājiens cilvēkiem ar invaliditāti prasa lielu uzdrīkstēšanos,
grūtību pārvarēšanu un gatavošanos. Taču mēs esam apņēmības pilni pierādīt, ka arī bez kājas var jāt ar zirgu, ka neredzīgs cilvēks var vizināties bobsleja trasē, ka ar ratiņkrēslu var braukt pa mežu, ka minigolfu var spēlēt arī ar vienu roku, ka cilvēks ar invaliditāti var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – vajag tikai uzdrošināties,” sacīja Māris Dzelzskalns. Televīzijas raidījumā “Kopā” jau oktobrī ikviens interesents varēs pārliecināties, kā sešiem drosmīgiem cilvēkiem tas izdevies.
Komentāri