“Iespējamās misijas”. Mācās, kā mācīt bērnus

Nodibinājuma “Iespējamā misija” (IM) topošo pedagogu sagatavošanas vasaras skola Cēsīs no 20. jūlija līdz aizvadītajai piektdienai, 14. augustam, Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā rīkoja ikgadējās jauno skolotāju mācības.

Šoreiz gan neviens no diviem desmitiem topošo skolmeistaru neplāno darba gaitas Cēsu novadā, taču jauno mācībspēku pirmie jeb eksāmena audzināmie ir tieši mūspuses bērni.

“Iespējamā misija” darbojas astoņpadsmito gadu, Cēsīs jauno skolotāju vasaras intensīvās mācības notika pirms 12 gadiem. Nodibinājuma valdes priekšsēdētāja Ramona Urtāne pastāstīja, ka ik gadu sagatavojamo jauno pedagogu skaits šajā laikā neesot būtiski mainījies. Taču iezīme, kas gan nenovēršami ik gadu mainās — ik reizi nedaudz palielinoties iesaukuma vidējais vecums. R. Urtāne ir šīs programmas sestā iesaukuma absolvente, mācības sākusi 2013. gadā. Viņa atceras, ka tolaik topošo skolotāju vidū bija daudz vairāk divdesmitgadnieku, kuri šo iespēju bija izvēlējušies kā vienu variantu pēc studijām sagatavoties darbam skolā. Tagad misijas iespēju izmanto cilvēki, kuriem jau pašiem ir bērni un kuri jau kādu laiku ir strādājuši citā nozarē. Taču nodibinājums domājot un meklējot arī veidus kā uzrunāt jaunāko — patlaban, tā saukto Z paaudzi jeb vēl studējošos un nupat studijas beigušos.

R. Urtāne gan atzīst, ka “Iespējamās misijas” mērķis nav atrisināt valstisko problēmu, faktu, ka trūkst skolotāju. “Kā savu uzdevumu redzam līderu atnešanu nozarei — vai nu viņi turpinās ceļu kā skolotāji, vai arī iekļūs skolu vadības komandās.” Kopumā nodibinājums arī nevarot sūdzēties par intereses trūkumu savām sagatavotajām mācībām, taču viens gads gan iezīmējis Latvijai kopumā ļoti satraucošu problēmu. Pirms diviem gadiem IM vadības komanda nolēmusi koncentrēties uz Kurzemi un Latgali, jo tur bijis visgrūtāk piesaistīt jaunus skolotājus. Ieceri nav izdevies īstenot, jo pieteikumu bijis kritiski maz. Taču R. Urtāne teic, ka tāda izvēle ļāvusi skaidrāk ieraudzīt, kas notiek šajos reģionos. Latgalieši un kurzemnieki, kas studiju un darba dēļ bija sākuši dzīvi Rīgā, atklāti runājuši par apsvērumiem, kādēļ vairs nevēlas pārcelties atpakaļ. “Tā ir tā skumjā kopējā aina, pār ko mums īsti nav ietekmes,” saka nodibinājuma vadītāja, piebilstot, ka no ieceres misija pilnībā nav atteikusies, tiks meklētas iespējas, ka darboties Latgalē un Kurzemē. Vaicāta, kurus reģionus izvēlas topošies skolotāji, R. Urtāne pastāsta, ka parasti aptuveni puse pretendē strādāt galvaspilsētā vai Pierīgas skolās, otra puse ir potenciālie Vid­zemes, Zemgales un savu reizi arī Latgales, Kurzemes skolotāji. Tam gan ir nu arī ļoti pragmatisks skaidrojums — aizvien biežāk tie ir cilvēki, kuriem jau ir ģimene, kas iesakņojusies konkrētajā vietā. R. Urtāne piebilst, ka ir gan bijuši atsevišķi dalībnieki, kuri pieteikušies strādāt jebkurā pilsētā, ko var sasniegt no Rīgas ar vilcienu. “Par to mēs esam sajūsmā un gaidām vairāk tādus dalībniekus!”

Taču lielāks topošo skolotāju vidējais vecums nodrošinājis arī kādu ārkārtēji pozitīvu iezīmi — šī gada dalībnieki esot ļoti toleranta un inteliģenta grupa. “Kaut kādas vētras kā jebkurā komandā vai darba kolektīvā arī šeit ir bijušas, taču veids, kā viņi jautājumus risina, ir ļoti patīkams,” komentē R. Urtāne, secinot — uz viņiem raugoties, ir mierīga sirds par to, ka viņi dodas uz skolu.

Nometnes “Nākotnes supervaroņi” jeb jauno pedagogu vasaras skola, kas rīkota Cēsīs, izmēģinājuma nodarbības bijušas matemātikā, dabas zinībās, pat nedaudz ar ievirzi fizikā. Vasaras skolas vadītāja Everita Lukse apstiprināja — pēdējos gados “Iespējamā misija” koncentrējas piedāvāt pedagoģisko specializāciju tieši STEAM virzienā.

Skolēniem nometne pasniegta kā piecu dienu misija, kurā ir jāatklāj, kādas superspējas katram piemīt. Bērnu vecums šajās prakses mācībās ir no desmit līdz 13 gadiem, lai gan jaunie skolotāji grasās strādāt arī vidusskolās. “Šīs dienas kopā ar bērniem ir kā gala pārbaudījums topošajiem skolotājiem par spēju novadīt stundas mācību priekšmetā,” paskaidro E. Lukse. Iespējamās misijas skolotāju darbu vērojuši pedagoģijas profesionāļi un snieguši atgriezenisko saiti par veikumu. Lai arī topošie pedagogi ir cilvēki ar jau zināmu dzīves un darba pieredzi, E. Lukse atzīst, ka darboties ar klasi ik gadu katram veicas atšķirīgi. Kādam izdodas uzreiz radīt visai mierpilnu gaisotni un savu pārdzīvojumu paturēt pie sevis, citam gadās — uztraukums ir krietni vairāk jūtams.

Uz mācībām sanākušie bērni, jautāti par nodarbībām, atbild dažādi. Kāds ar prieku atsaucies uz jaunu aktivitāšu piedāvājumu vasarā, cits atnācis vecāku mudināts. Amēlija, kura šogad Cēsu 1. pamatskolā mācīsies 5. klasē atzina, ka viņai patīk iespēja uz pāris dienām satikties ar citiem bērniem un arī uzdevumi viņai nav šķituši ļoti grūti. Pāris dalībnieki viņai jau bijuši arī pazīstami no iepriekš apmeklētiem pulciņiem.