Pie iebraucamā ceļa no koka darināts uzraksts “Grišļi” mudina braukt tālāk pagalmā. Apkārt mājai plašs zāliens. Īpašuma robežas iezīmē gan vecie koki, gan stādītais dzīvžogs. Apkārt mājai daudz ceriņu. Neliela taka, kuras malā lokveida puķu dobes, ved uz māju un pagrabu. Tajās lietainajās dienās krāsojas dzeltenas samtenes, un nupat acis, zilas kā mākoņi, ver kurpītes.
“Pēc trakā lietus viss slapjš, pielijis. Ziedi izņurcīti, lilijas nosistas, žēl skatīties,” stāsta Veselavas pagasta “Lejas Grišļu” saimniece Linda Zirģele un piebilst, ka pēdējos gados pagalms krietni pārvērties, bet vēl aizvien jācīnās ar kolhoza atstāto mantojumu. “Pagalmā bija dēļu kaudze un malka. Kuru stūrīti sakopām, tur vasarā sākām cītīgi pļaut. Tā maz pamazām, pa gabaliņam. Vēl aizvien netiekam galā ar veco mēslu krātuvi pie kūts, kas ieaugusi vilkuvālēs. Un ko tik pie kūts neesam atraduši! Ne tikai nederīgo, arī milzum lielu podu. Tas nolikts, gan jau noderēs,” domās dalās Linda un mudina apskatīt lielu grozu, kurā šovasar aug puķu tabaka un samtenes. Lielais grozs atvests no Lindas mātes mājas. Tajā mamma vilnu nesusi. Tik lielā neko citu nesamu neliksi. “Grozs dzīvo otru dzīvi. Tāpat būs ar citām vecām lietām. Kaut vai muciņu, kura
nolakota, lai ilgāk kalpo,” stāsta Linda.
Gar māju krāšņa liliju rinda. Linda bēdājas, ka visas smaržīgās kurmis aiznesis. To vietā nācies sastādīt amariļļus, cerībā, ka to sīpoli melnsvārčiem negaršo. Pavisam netālu no namdurvīm vien pirms dažiem gadiem stādītās cidonijas veido ieloku. Esot tik durstīgas, ka ne izravēt, ne nolasīt. Toties hostu puduris labi iejuties pie pašām durvīm un sveicina katru atnācēju.
Katra garāmbraucēja, jo diemžēl ceļš pagalmā atdala māju un pagalmu no kūts, skatienus piesaista nelielais baseins un strūklaka. “Šajā vietā bija malkas laukums. Ļoti gribējās ūdeni pie mājas,” rādot atceras Linda un stāsta, ka lielākoties akmeņi salasīti tepat apkaimes tīrumos. Arī tas, kurš dažam atgādina
gliemezi, citam bruņucepuri, vēl kādam ugunsdzēsēju cepuri vai sarāvušos ezi. Daži akmeņi gan atvesti no Ventspils jau pirms baseina idejas īstenošanas. “Man patīk, kā ūdens pa kaskādi tek lejup. Vakarā saulīte uzlādējusi apgaismojumu, un jau mijkrēslī iedegas lampas. Protams, gribu, lai ūdenī zied ūdensroze. Nākamvasar būs,” pārliecināta saka “Lejas Grišļu” saimniece.
Linda neatklāj, kāda izskatīsies mājas otra puse, kad būs atjaunota veranda un pārkārtotas puķu dobes. Tagad te aug ziemcietes, kuras zied no agra pavasara līdz vēlvēlam rudenim.
“Pie lauku mājas piederas tās puķes, kas te augušas pirms gadiem. Tās arī cenšos saglabāt un stādīt. Atceros, vīramāte stāstīja, kā viņas dēli reiz brīnījušies par mazajām puķītēm, kuras izskatās tā, it kā kāds pīpenēm ziedlapas būtu izraustījis. Toreiz puikas jautājuši, kāpēc mamma puķītes izplūkusi. Tās izplūkātās puķītes, kurām vārdu nezinu, zied pie pagraba. Mazas, skaistas. Vai tad kreses, peonijas, kurpītes nav skaistas?” domās dalās Linda Zirģele un piebilst, ka lauku māja nav tāda pati kā piejūras mājiņa, pret to jāizturas ar cieņu, lai saglabātu tikai tai piemītošo auru. “Lejas Grišļi” ir simtgadīgas mājas, kur vairākās paaudzēs saimniekojusi Lindas vīra dzimta.
“Katru gadu pagalmā kāds mazs smukums parādās. Būs arī atpūtas un ugunskura vieta,” pārliecināta “Lejas Grišļu” saimniece.
Komentāri