“Karstums izdzīs ziedus. Pirmajā skolas dienā gladiolu var nebūt,” saka liepēniete Inga Ulmane un smaidot piebilst: “ Kura vasara tad laba, katrai kāda vaina – tad par slapju, tad par karstu. Šovasar vējš gladiolas sagāza. Lielais lietus arī kaitēja. Kā sagāžas, salīst, vairs nav skaistas.”
Ziediem jābūt kruzuļu kruzuļos
Ingas dārzā garās vagās aug ap 60 šķirņu gladiolas. Krāsas un ziedu zvani visdažādākie. “Tā tikai šķiet, ka šovasar gladiolas sāka ziedēt agrāk. Tā nav. Augustā man ir atvaļinājums. Tad nebraucu uz Itāliju, bet visu laiku esmu ar gladiolām – gan dārzā, gan tirgū,” pastāsta audzētāja.
Inga uzsver, ka katrai puķei ir savs skaistums un katram kāda patīk vairāk, cita mazāk. Viņa atceras, kad ģimene Liepā iegādājās māju ar lielu dārzu, tika stādīts viss, kas iepatikās. 90.gadu sākumā draudzene aizbrauca strādāt uz Īriju, Ingai atstāja sauju gladiolu vairsīpoliņu.
“Ar to sākās. Tas daudziem bija grūts laiks, un gladiolas, arī asteres, dālijas nodrošināja, ka bērni var izskoloties,” teic Inga un uzsver, ka gladiolas ir skaistas, tās ilgi zied.
Arī gladiolu mode mainās. Parastās vairs cilvēki negrib, vēlas ar kruzuļainām ziedlapu malām. Jo kruzuļainākas un kuplākas, jo skaistākas. “Man ļoti, ļoti tumšā ne visai patīk, bet ir cilvēki, kam patīk. Par `Noslēpumaino šokolādi` viens saka – brīnišķīga, citi – ārprāts. Vēl nesen reti kurš skatījās uz sarkanām gladiolām, tagad pērk labprāt. Daudziem patīk brūnās, dūmakainās,” pastāsta Inga un atzīst, ka arī vecais `Oskars` aizvien ir gana iecienīta gladiola. “Tikai manā zemē negrib augt, uzziedēja tikai daži ziedi.”
Inga atklāj, ka pašai nav īpaši iecīnītas šķirnes, bet ir tādas, kuras labprāt iestādītu un izmēģinātu, kā aug. “Ir tāda krievu šķirne `Vam i ņe sņilas`. Ļoti skaista, ziedi kruzuļu kruzuļos. Var arī Latvijā dabūt, bet tikai šķirņu sajaukumā, nav garantijas, kādi būs ziedi,” atklāj Inga un pastāsta, ka gladiolu sīpolus pērk no selekcionāriem un audzētājiem Modra Paegles, Raisas Dzenes.
“Sīpoli nav lēti. Ja kāda šķirne nepatīk, nākamajā gadā nestādu. Ļoti novērtēju, ka pircējiem feisbukā ir kopēju pasūtījumu grupas, tur stādāmo materiālu var nopirkt lētāk,” pastāsta gladiolu audzētāja un atzīst, ka ne vienmēr, pērkot sīpolus, iegādāta tā šķirne, kas izraudzīta. Arī attēlā redzēts zieds ne vienmēr atbilst tam, kas izaug. Inga seko selekcionāru jaunumiem Latvijā un citās valstīs, viņa atzīst, ka ļoti skaistas gladiolas ir Krievijas selekcionāriem, tikai pie tām nevar tikt.
Rūpes visu gadu
Inga uzsver, ka nav agronome, dārzā dara tā, kā iemācījusi pieredze un citu padomi.
“Ja gribi, lai gladiola aug un zied vairāk nekā vienu vasaru, tad sīpoli rudenī jāmiglo. Līdz šim izmantoju “Aktar”, bet tas tagad ir aizliegts, nedrīkst lietot atklātā laukā. Gladiolu lielākais kaitnieks ir tripsis, tas bojā gan ziedvārpu, gan ziedus, kā arī glabāšanas laikā sūc sīpolu sulu.
Ja zieds kļūst plankumains, skaidrs, ka pastrādājis tripsis. Visam robežas vaļā, arī vīrusiem, un gladiolas no tiem nav pasargātas. Vēl arī ir dažādas puves,” stāsta puķu audzētāja un atzīst, ka kodināšanai zilie graudiņi, arī “Decis” pret kaitēkļiem vairs nelīdz.
Rudenī gladiolas ar dakšām tiek izraktas, žāvētas un sīpoli noteikti kodināti. “Raksta, ka mēnesi pirms izrakšanas jānogriež ziedi. Man vēlajām šķirnēm iznāk tikai divas nedēļas. Pagājušais rudens bija ļoti jauks, varēja pamazām pa šķirnēm novākt,” pastāsta Inga un turpina: “Sīpolus žāvēju katlumājā, glabāju pagrabā. Tam jābūt sausam, temperatūrai ne zemākai par nulli, ne augstākai par desmit grādiem. Pavasarī uzreiz no pagraba vagā.”
Gladiolām patīk saulaina vieta un lai vējš staigā. “Man ir mālaina augsne, un tām patīk. Smilšainā augsnē droši vien ziedvārpas grūtāk noturēt. Mēslošanai izmantoju tikai kūtsmēslus. Ar traktoru tiek izdzītas vagas, puķu sīpolus sastādu kā kartupeļus, tad vagas aizdzen. Vasarā rindstarpas izfrēzē, bet starp sīpoliem gan jāravē ar rokām,” par darbu dārzā, audzējot gladiolas, pastāsta liepēniete. Inga atzīst, ka stādīšanas vietu vajadzētu katru gadu mainīt, bet viņu dārzā tas nav iespējams.
Gladiolas sīpolu ilgāk par gadiem četriem pieciem nav vērts stādīt. Šķirne jāatjauno.
Kā katram dārzkopim, arī Ingai ir pieredze, kā tikt galā ar gliemežiem un kurmjiem. “Dārzā nav ne vienu, ne otru,” viņa saka ar lepnumu. Savulaik pret kaitniekiem izmantotas visdažādākās metodes, bet nelīdzējis. Tad liepēniete iegādājusies trīs Indijas skrējējpīles. Vairs nav neviena gliemeža, tiklīdz putni tiek ārā no aploka, skrien pie dārza žoga, cerot, ka kāds gliemezis varbūt būs ienācis. Kā tikt galā ar kurmjiem, pieredze ir vīram. Nopirktas lamatas, un kurmju rakumu vairs nav.
“Ko darīt ar maijvaboļu kāpuriem, nezinu. Ja zālienā parādās brūns pleķis, skaidrs – kāpuri. Ja dobē kāda astere sāk nīkt, jārok ārā, jo nākamajā dienā kāpuri jau ēdīs saknītes nākamajai. Tāpēc vairs dārzā nav nevienas zemenes, arī kastaņu nācās pārstādīt, kad izraku, zem tās bija vesels kamols maijvaboļu kāpuru. Saka jau, ka zemi vajag vairāk sastrādāt, tad kāpurus iznīcināt, tomēr nekas neiznāk,” pārdomās dalās Inga.
Arī asteres, dālijas un cinnijas
Inga Ulmane audzē ne tikai gladiolas. Jo plašāks piedāvājums, jo vērts braukt uz tirgu. “Dālijas audzēju tikai dažas šķirnes pušķiem, arī cinnijas. Asteres ir skaistas un pieprasītas, bet nemaz nav tik viegli izaudzēt,” saka Inga un dalās pieredzē: “Asterei un gladiolai ir vienas slimības, blakus stādīt nedrīkst. Stādus audzēju pati. Sēt vagā, tā ir izšķērdība, vai nu būs par biežu, vai uzdīgs katrā trešā sēkla. Asteres labi aug plēsumā. Pagājušogad nebija, kur stādīt, ieliku jaunā zemē, bija tik krāšņas kā nevienam. Asterēm arī ir puve, no tās var izvairīties, ja katru gadu stāda citur. Šopavasar asteres pievīla. Pasūtīju sēklas no Ukrainas, bet neviena neuzdīga. Katalogā bija tik skaistas,” atklāj Inga.
Pirmo gadu Inga iesēja lielziedu puķu zirņus. “Audzēju ne pēc noteikumiem, jo tiem vajag jumtiņu. Tikko lietus, ziedi pagalam. Bet šī vasara bija labvēlīga. Puķu zirņi cilvēkiem ļoti patīk. Lizentu iestādīju siltumnīcā, bet tai tomēr pārāk garš veģetācijas laiks, un diezin vai uzziedēs,” pieredzē dalās puķu audzētāja.
Bet atvasaras prieks Ingai Ulmanei ir gladiolas. “Un, kad māmiņa atnāk ar pirmklasnieku un saka: “Mums vajag visgarākās, visskaistākās gladiolas,” un saprotu, ka mazais skolnieks tās knapi var panest, un vēl iedomājos skolotāju ar ziedu klēpi, tad tiešām vasara ir beigusies,” ar smaidu saka puķkope.
Inga pakavējas atmiņās, kā pati 1.septembrī uz skolu gājusi ar diviem ziedu pušķiem – vienu skolotājai, otru Ļeņinam Valmieras centrā. “Man nebija gladiolas, parasti – asteres,” teic Inga.
Komentāri