Situācija piena lopkopībā nonākusi tik tālu, ka daudzas saimniecības likvidējas, citas plāno to darīt, taču vēl citas gatavas ilgai cīņai par savām tiesībām dzīvot normāli un par darbu saņemt pienācīgu atalgojumu.
“Druva” par piena cenām, lauksaimnieku turpmāko rīcību un piena lopkopības krīzes risinājumiem sarunājās ar rajona zemnieku apvienības (CZA) priekšsēdētāju Gloriju Zaļaiskalnu, CZA valdes locekli Andri Birzi un Veselavas pagasta piena lopkopības saimniecības īpašnieku Aldi Zilveri. Nesagaida atbildes
17. aprīlī Zemkopības ministrijā tikās piena ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji, tomēr lauksaimnieki nesagaidīja cerēto. Īstermiņa pasākumi ir, tomēr tā ir tikai daļa no nepieciešamā. Pirmkārt, tiek solīts, ka dīzeļdegvielas akcīzes nodokli atmaksās, rēķinot 120 litrus degvielas (pašlaik 100 litri) par hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Otrkārt, paredzēti 2,5 miljoni latu, lai kompensētu ražotājiem zaudējumus un stabilizētu situāciju nozarē.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei zemkopības ministrs solījis runāt ar pārstrādātājiem, lai situāciju uzlabotu. Taču daudzi jautājumi nu vairs nav pat aizskarti. Lauksaimnieki tomēr ir apņēmīgi turpināt diskusijas un cīnīties.
G.Zaļaiskalna atgādina, ka Lauksaimniecības likumā noteikts – lauksaimniekiem jāsaņem atbalsts 2,5% no kopējām valsts budžeta izmaksām. To lauksaimnieki nesaņem, samazinājums ir 11 miljoni latu. Arī platībmaksājumus Latvijā saņem mazāk nekā citās ES valstīs. Tai pašā laikā zemnieki apzinās, ka lielāki atbalsta maksājumi tā arī nebūs, turklāt ar laiku tie pat izzudīs.
G.Zaļaiskalna vērš uzmanību, ka ASV likums nosaka – piena realizācijas cena nedrīkst divkārši pārsniegt iepirktā piena cenu. Latvijā situācija netiek kontrolēta, pircējs par pienu maksā krietni lielāku summu nekā zemnieks saņem par saražoto.
Lai panāktu risinājumus nozares krīzē, lauksaimniekiem jābūt vienotiem. Pagājušajā nedēļā, tiekoties zemnieku apvienību pārstāvjiem, nolemts šonedēļ organizēt visu lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju tikšanos. Tad arī lemt par vienotām prasībām un turpmāko rīcību. „Zemkopības ministrs uzskata, ka krīze piena lopkopībā nav. Daži pārstrādes uzņēmumi gan vēl maksā iepriekšējās iepirkuma cenas, tomēr tas būs tikai īsu brīdi,” uzskata G.Zaļaiskalna.
Viena zemnieku prasība ir panākt 2008. gadā nacionālo subsīdiju atbalstu par pārraudzībā esošajiem liellopiem, paredzot sešus miljonus latu – tātad santīmu par katru saražoto piena litru. Zemnieki arī pieprasa pēc iespējas ātrāk saņemt atbalstu kredītprocentu dzēšanai, lai būtu iespējams apsēt laukus un samaksāt bankām, lai tās nepārtrauc sadarbību ar lauksaimniekiem. Vēl viena prasība ir ierobežojumu atcelšana piena saimniecībām par atļauto tiešās tirdzniecības apjomu (septiņas tonnas gadā).
„Šķiet, savādi ir M. Rozes apgalvojumi, ka viņš cīnās par vienādām subsīdijām ES, bet Latvijā nespēj vienoties un panākt, lai lauksaimnieks saņem to, kas viņam pienākas. Ko tad viņš Eiropā izdarīs, ja šeit neko nespēj?” retoriski vaicā A.Zilveris. Piena programma pārstrādātāju labā
Zemnieki vērtē, ka krīzes cēlonis ir valsts politika, kas nav vērsta piena lopkopības attīstības atbalstam. Arī piena programma, kurai vajadzēja veicināt stabilitāti nozarē, būtībā aizstāv vien pārstrādātāju intereses.
“Pārstrādātāji tuvredzības dēļ neapjēdz, ka cērt zaru, uz kura sēž. Ja Latvijā nebūs piena ražotāju, nebūs arī pārstrādes,” vērtē A. Birze, atgādinot, ka vēl pirms gada Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta zinātnieks Andris Miglavs konstatēja, ka piena lopkopības pārstrukturizēšanu un modernizāciju ierobežo finanšu resursu nepietiekamība, zemes resursu pieejamība, kā arī augstā cena. Piena lopkopības saimniecībām trūkst pārliecības par ieguldījumu atmaksāšanos. Attīstību kavē arī vajadzība pirkt kvotas.
Problēmas zināmas, taču piena programmā aizmirstas un nerisinātas. Tieši pretēji – norādīts, ka pārstrādi, lai tā attīstītos, nepieciešams koncentrēt, turklāt jāsamazina piena cena ražotājiem. „Tas ir pilnīgs absurds. Vērā nav ņemtas arī ekonomiskās tendences pasaulē – piena produktu trūkums, resursu sadārdzināšanās,” spriež A. Birze. Pārstrādes uzņēmumus – zemnieku rokās
A. Birze uzsver, ka jebkurā valstī lauksaimniecības nozarēs darbojas vertikālās integrācijas princips – produkta ražošanas tehnoloģiskā shēma: „Tajā ietilpst visi, sākot no lopbarības ražotāja, minerālvielu piegādātāja, līdz ražotājiem, piegādātājiem, pārstrādātājiem un tirgotājiem. Shēmai jābūt cieši saistītai, katram jāsaņem tāda peļņas daļa, kas nodrošina pastāvēšanu un ieinteresētību. Tas ir pats būtiskākais. Ķēdi nodrošina savstarpēji izdevīgu un ieinteresētu pušu līgumattiecības.”
Ja kāds no posmiem nepietiekamas peļņas dēļ izkrīt, shēma tiek sagrauta – produkts vairs nav veikalā, jo nav piena. Pašlaik notiek tieši šis process, tādēļ A. Birze uzsver, ka vertikālās integrācijas princips ir jāievieš: „Jālabo kļūdas, kas pieļautas lauksaimniecības un pārstrādes uzņēmumu privatizācijā. Tas, ka ražotāji tika atdalīti no pārstrādes, ir visrupjākā kļūda, tā grauj Latvijas lauksaimniecību.”
A. Birze izsaka hipotētisku radikālu situācijas glābšanu – lielo pārstrādes uzņēmumu nacionalizāciju un pēc tam pārdošanu piena ražotāju kooperatīviem. (Nacionalizāciju, protams, ne sociālisma izpratnē, bet īpašniekiem izmaksājot saprātīgas kompensācijas, ņemot vērā, ka uzņēmumos ir ne vien viņu ieguldījums, bet liela daļa Padomju savienības gadu kapitāla, arī ES un valsts subsīdijas). „Tas būtu loģisks ceļš, lai labotu pārstrādes uzņēmumu privatizācijā pieļautās kļūdas. Tas dotu spērienu piena pārstrādes uzņēmumiem, lai tie apdomājas. Tikai Latvijā ir nenormālā situācija – viszemākā piena iepirkuma cena un visaugstākā cena veikalā. Bet zemnieku interesēs nav paaugstināt cenas tā, lai veikalā pienu vairs nepirktu,” skaidro A. Birze.
Nacionalizācija būtu ļoti radikāls risinājums, A.Zilveris vērtē, ka šādus lēmumus valdība un Zemkopības ministrija nespēj pieņemt. Tomēr viņš piekrīt, ka lauksaimniekiem jāiegūst pārstrādes uzņēmumi: „Vienīgā iespēja piena ražotājiem ir stāties lielajos kooperatīvos. Tā tie veidosies spēcīgāki, tieši lielie kooperatīvi pagaidām ir vienīgie, kas būtu potenciāli spējīgi iegādāties pārstrādes uzņēmumus.” Iespējams mehānisms šīs idejas īstenošanai būtu Valsts bankas sniegts kredīts ar zemām kredītu izmantošanas likmēm.
Nereti politiķi kā negatīvu aspektu vērtē augstās pašizmaksas piena lopkopībā, kā arī pārstrādātāju un ražotāju sadrumstalotību. A.Zilveris uzskata: „Tas ir valsts agrārās politikas rezultāts. Pārstrādes uzņēmumi bez ierobežojumiem varēja saņemt līdzekļus modernizācijai. Un arī visi piena ražotāji varēja izmantot iespējas, saņemt atbalstu. Tagad mazais zemnieks ar piecām govīm ir ar kredītu slogu un saistībām ar Lauku atbalsta dienestu. Arī platībmaksājumi nostiprināja sadrumstalotību – līdzekļi izšķīda pa Latviju un labumu būtībā nedeva nevienam.”
Arī G.Zaļaiskalna piekrīt, ka saistības ar Lauku atbalsta dienestu (LAD) ir neatbildēts jautājums. Daudzi izstrādāja projektus, guva SAPARD, struktūrfondu atbalstu: „Kāda atbildība ir valstij, ja tika slēgti līgumi starp zemnieku saimniecību un valsts iestādi – LAD? Zemnieki tagad nedrīkst nevienu par šiem līdzekļiem iegādāto tehnikas vienību pārdot piecus gadus. Taču, kas notiks, ja piena lopkopības saimniecības būs spiestas likvidēties? Saņemtie līdzekļi būs jāatmaksā, bet kur zemnieki ņems naudu? Vai valdībai par to nav jāuzņemas nekāda atbildība?”
Vissarežģītākajā situācijā ir mazās piena lopkopības saimniecības, kuras arī nelabprāt uzņem kooperatīvi. A.Zilveris vērtē, ka nepieciešama valsts programma, kas palīdzētu nelielo ganāmpulku saimniekiem atteikties no ražošanas, lai tās necieš zaudējumus dēļ saistībām ar LAD. Otra iespēja ir pārprofilēšanās, taču patlaban jauniem uzņēmumiem nav viegli, tādēļ nav garantiju, ka tas būtu risinājums.
Lauksaimniekiem vēl ir daudz neatbildētu jautājumu, bet netrūkst arī ideju un prasību, lai krīzi risinātu. Lauksaimnieku organizācijas negrasās apstāties – tās turpinās aizstāvēt piena ražošanas saimniecības.
Komentāri