Dzīvnieku aizsardzības tēma parasti izraisa asas diskusijas. Ir vieni, kas kaismīgi iestājas gan par savvaļas, gan pieradināto labklājību, un otri, kas nebeidz uzstāt par cilvēka īpašo statusu pasaulē un citu dzīvo radību sekundāro eksistenciālo lomu, kura visbiežāk jāpakļauj šī paša “homo sapiens” iegribām. Šoreiz sarunājos ar pirmās grupas pārstāvi Astrīdu Notti, biedrības “Latvijas ainavas” valdes locekli.
– Pastāstiet par savu darbošanās lauku. Saprotu, ka pārstāvat biedrību “Latvijas ainavas”.
– Jā, biedrību dibinājām 2018.gadā. Patinot vēsturi atpakaļ, iemesls, kāpēc to izveidojām, bija lūši. Lūšu tēma, kā zināms, pēdējos gados bijusi aktuāla. Lielo plēsēju aizsardzība ir aktuāla jau krietni sen, tomēr tieši saistībā ar lūšu medībām tā saasinājās, konkrēti, ar lūšu mātes nošaušanu Alūksnes pusē 2016.gada Ziemassvētku laikā. Šis notikums piesaistīja arī manu interesi – fakts, ka Latvijā to drīkst darīt, šķita neiedomājams. Likumīgi atļauts nošaut lūšu mātīti, kurai paliek mazuļi. Izskanēja maldinošas versijas, ka mazuļi var izdzīvot, bet vēlāk tās tomēr mainīja. Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš atzina, ka “neesot tomēr īsti labi tā darīt” un aicināja medniekus tā nerīkoties. Protams, labi zinām, ko sabiedrībai nozīmē miermīlīgs, uz labu sirdsapziņu balstīts “aicinājums”. Šīm lietām uzraudzību neviens būtībā neveic. Šis ir ārkārtīgi kritisks punkts mūsu aizsargājamo savvaļas sugu pārraudzības sistēmā.
– Kā ir ar valsts institūcijām, Dabas aizsardzības pārvaldi, piemēram? Vai tā nepalīdz šo jautājumu risināt?
– Latvijā medījamās dzīvnieku sugas faktiski ir Zemkopības ministrijas pārvaldībā, bet Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājamām tomēr būtu jābūt Dabas aizsardzības pārvaldes pārziņā, līdzīgi kā tas ir citās ES dalībvalstīs. Pamatproblēma – Latvijā ir nepilnīgs, t.i., neatbilstošs institucionālais un tiesiskais regulējums ES nozīmes sugu un dzīvotņu aizsardzībai. Tāpat pastāv normatīvo aktu kvalitātes un juridisko kontroles mehānismu problēmas. Būtiskas neatbilstības ministriju pārraudzītajās jomās Valsts kontrole konstatējusi vairākkārt, tomēr kroplais mehānisms netiek mainīts.
– Tad iznāk, ka visa Eiropa ir ieinteresēta saudzēt plēsēju sugas, kamēr pie mums atrod jaunus ieganstus, lai tos pašus vilkus izšautu? Mums taču vilku nemaz nav tik daudz.
– Tieši tā. Ar skaitļiem, ko demonstrē, lai atļautu medīt vairāk vilku, kā uzrāda Valsts kontroles revīzijas ziņojums, tiek manipulēts. Es teiktu – tie ir safabricēti. Reālā situācija ir pavisam cita. “Silava” skaidro, ka viņi pēta vilku un lūšu populācijas pēc ģenētiskā materiāla, nosaka dzimuma-vecuma struktūru, sugas izplatību, populācijas lieluma izmaiņu tendences u.c., bet Valsts meža dienests populācijas lielumu lēš pēc iepriekšējā sezonā nomedīto dzīvnieku skaita (praktiski medību sekmēm) un novērojumiem, turklāt, kā apliecina Valsts kontroles revīzijas ziņojums, virsmežniecībās tiek piemērota atšķirīga pieeja. Pārsteidz, ka abiem uzskaites veidiem rezultāti krasi atšķiras. Rezultātā pie ikgadējā aizsargājamas sugas nomedīšanas limita apspriešanas sanāk divas mednieku organizācijas, par rekreāciju un medībām atbildīgais Latvijas valsts mežu pārstāvis, dažreiz arī kāds no lielo lauksaimnieku lobija organizācijām, kuri, saprotams, ir ieinteresēti medījamo dzīvnieku skaita palielināšanā. Arī “Silava” tur piedalās, bet, kā jau minēju, vairāk uzstājoties ieteikumu un aicinājumu formā.
Reālie skaitļi rāda, ka Zemkopības ministrijas noteiktajā kārtībā medību limita procentuālais ierobežojums netiek ievērots, kā to norādījusi Valsts kontrole, limiti katru gadu nepamatoti kāpināti. Suga Latvijā tiek ārkārtīgi intensīvi un nežēlīgi ekspluatēta, un to jau nāktos pieskaitīt pie apdraudētajām. Praktiski vienīgais atskaites punkts lēmējiem ir iepriekšējā gadā nomedīto vilku skaits. Tas nozīmē, ja mednieki raiti medī, piemēram, vilku (pirms aizlieguma arī lūsi), tad limits skaitās izpildīts un nākamajā gadā pilnīgi droši dabū to pašu vai pat vēl vairāk. Ja aitaudzētājs sūdzas, ka saplēstas aitas, tad šie paši “prātnieki” sanāk kopā un tas ir iegansts medību limitu palielināt. Ir vairāki zinātniskie dati, kas pierāda, ka tā tiek izjaukta vilku bara struktūra. Par sugas apdraudējuma riskiem ilgtermiņā vispār nav pētījumu, un par to netiek runāts.
Sabiedrībai jāzina realitāte – Latvijā ir visgarākā vilku nogalināšanas sezona (8,5 mēneši) un katru gadu nomedī 50% tās teritorijā dzīvojošos un no kaimiņvalstīm ienākušos pelēkos vilkus.
– Vai lauksaimniekiem nebūtu vērts apdomāt par nodrošinājumu pret šādiem iebrukumiem? Žogu, elektrisko ganu?
– Ar pilnu aizsardzības sistēmu speciāli aprīkotu žogu, kā tas ir lielākajā daļā ES valstu, kur nodarbojas ar aitkopību, šeit lielākoties nav. Tas netiek veicināts tieši tāpēc, ka tā ir lieliska iespēja veicināt lielo plēsēju medības. Visa Eiropa cīnās par direktīvu izpildi, lai ganības būtu apjoztas ar speciāliem elektriskajiem žogiem un novērošanas sistēmām, izmanto ganus, arī speciālo šķirņu suņus. Izcili piemēri izstrādāti un ieviesti Austrijā, Vācijā – Bavārijas Alpu reģionos, Nīderlandē, Francijā. To dalībvalstīm kompensē Eiropas Savienība. Latvijā līdzekļi, kas būtu jāizlieto preventīvai aizsardzībai, tiek izmantoti pilnīgi citiem mērķiem.
– Par vilku uzbrukumiem aitām arī tepat Cēsu novadā šovasar ir dzirdēts.
– Par Cēsīm tomēr gribu teikt, ka šajā pusē ir ļoti daudz cilvēku, kas noskaņoti dabai draudzīgi. Tomēr, runājot par preventīvu darbu, jāsaka, ka liela daļa aitkopju ganāmpulkam līdzās nedzīvo, arī žogi lielākoties diemžēl ir butaforiski, aitas un teļi pat ziemā reizēm tiek turēti tikai nojumēs, praktiski ārā. Nereti aitas dzīvo šķūņos, ganās pašas, saimnieks pat sevišķi bieži dzīvniekus neaprauga. Ja īstenotu pietiekamu ganāmpulku uzraudzību, arī vilks nevēlētos tuvoties cilvēka apsaimniekotai vietai. Vesels, spēcīgs vilks nekad cilvēkam labprātīgi netuvosies. Izņēmumi var būt, protams, ja ir māja meža vidū un suns ir kā viegli iegūstams laupījums.
– Vai plēsīgie zvēri kaut kādā mērā mūsu valstī vispār ir pasargāti?
– Manuprāt, savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzība ir nekāda, jāsaka godīgi. Ir mums starptautiskās juridiskās saistības – Bernes konvencija, ir Dzīvotņu direktīva, ir vadlīnijas, kas sniedz precīzus norādījumus un skaidrojumus, kā interpretējams katrs direktīvas pants, kas paredz nodrošināt stingro aizsardzības režīmu, tā kā lielie plēsēji ir visas ES dabas vērtība. Arī Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība ar tajā iekļauto Eiropas lielo plēsēju zinātnieku grupu noteikusi aizsardzības un pārvaldības programmu dalībvalstīs. Tās ir pārrobežu sadarbības programmas, jo populāciju izplatības areāls aptver vairākas dalībvalstis. Tā, piemēram, pelēkā vilka Baltijas populācijas areāls aptver četras ES valstis.
Mūsu dabas pārvaldes organizācijas ir ļoti pasīvas. Gribētos, lai Pasaules Dabas Fonds pievērstu tam vairāk uzmanības, kāpēc tas nenotiek, nav zināms. Kad Vides konsultatīvajā padomē aktualizējām jautājumu par lūšiem, kopā ar Viesturu Ķerus ( Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs – red.) pētījām, kā nosaka lielo plēsēju nomedīšanas limitus. Sugas aizsardzības stāvokļa izvērtēšanai dalībvalstīm noteiktas ļoti detalizētas prasības, ir koeficienti un atsauces vērtības, kas ir pamatā vērtējumam un nav vienkārši ieteikumi. Rodas jautājums, kura institūcija Latvijā to skatās? Kas uzrauga? Dabas aizsardzības pārvalde? Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija? Jautājums ļoti būtisks, tā kā šogad Eiropas Komisija iekļāvusi Latviju pārkāpumu lietu paketē*. Un šis ir īsā laikā jau otrs gadījums, kuru pieredzam piemērojam Dzīvotņu direktīvas sakarā.
Mūsu mežos neatbilstošās medību sistēmas pārvaldības dēļ milzīgos apjomos ir savairojušies pārnadži – stirnas, staltbrieži, mežacūkas. To ļoti būtiski ietekmējusi lielo plēsēju apzināta un mērķtiecīga izšaušana. Un mūsu cūkkopji spiesti izkaut cūkas Āfrikas cūku mēra dēļ, ko izplata mednieku klubu piebarotās un savairotās mežacūkas.
Sabiedrība arī nav informēta par visām sistēmiskajām neatbilstībām. Paradoksāli – pēc Eiropas Komisijas brīdinājumiem par sugu aizsardzību atbildīgajām institūcijām mūsu valstī bijis vienkāršāk izņemt lūsi no medījamo sugu saraksta, nekā sakārtot normatīvo bāzi un necaurskatāmo sistēmu, uz ko norādījusi Valsts kontrole. Šobrīd vilks ir upuris, pret kuru vietējie “šaušanas apoloģēti” vērsīs naidu un melu kampaņas. Lācis būs nākamais. Brūnais lācis šobrīd ir augstākajā aizsardzības statusā no visiem zīdītājiem. Kā direktīvas II pielikuma sugai tam jānosaka arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijas.
Ja lāci sāk izdzīt no viņa teritorijas, tas ir nopietns traucējums sugai. Tāds traucējums ir Latvijā plaši piekoptās dzinējmedības. Nereti lāci iztraucē pat ziemas miegā. Pastāv pieņēmums, ka Latvijā vēl nesen lāču nav bijis, visi konstatētie bijuši caurstaigātāji, pārsvarā no Igaunijas. Bet pēdējo gadu dati rāda, ka ir atklātas gan ziemošanas, gan vairošanās vietas. Tātad pienākums ir noteikt aizsargājamas teritorijas, kur dzīvnieki var netraucēti mitināties.
Arī lācis nemeklē cilvēkus, bet izvairās no sastapšanās. Protams, lācis var iet ēst ābolus vai postīt bišu dravas, bet arī tur nāk talkā Eiropas Savienības fondi. Nez kāpēc citur Eiropā viss notiek sapratnē par līdzāspastāvēšanas svarīgumu ar šīm sugām, bet pie mums kultivē uzskatu, ka šie zvēri rada postījumus vai traucē. Ir jāpaceļ sava balss, ka neesam ar mieru šādu atpalicību pieņemt.
– Vai biedrībā var iestāties jebkurš interesants? Varbūt, izlasot šo interviju, kāds sarosīsies.
– Jā, protams, mēs sadarbojamies ar cilvēkiem, kam svarīgas vērtības, kas ierakstītas biedrības mērķī – ES nozīmes aizsargājamo un vienlaikus Latvijas tradicionālo sugu (gan floras, gan faunas) aizsardzība un bezpatēriņa izmantošana. Esam par sugu pārvaldību ar neletālām metodēm. Bet primāri – esam par sabiedrības tiesībām lemt par savu vērtīgo sugu apsaimniekošanas un pārvaldības veidu, atklātu informāciju par vērtīgo dabas resursu.q
* Komisija aicina Latviju veikt pasākumus, lai aizsargātu un pārvaldītu tās Natura 2000 teritorijas un tādējādi izpildītu Dzīvotņu direktīvā (Direktīva 92/43/EEK) noteiktos pienākumus.
Avots: Pārkāpuma lietu pakete jūnijā: svarīgākie lēmumi.
Komentāri