“Es un mana ģimene esam saslimuši ar “Covid-19””

Gundars Meluškāns ir dzimis un mācījies Cēsīs, tagad kopā ar sievu un bērniem dzīvo Pierīgā. Gundars strādā izdevniecībā “Rīgas Viļņi”, nodarbojas ar digitālās reklāmas risinājumiem, bet sieva Sindija ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Viņš ir viens no retajiem, kurš publiski dalās pieredzē, kā jūtas, saslimstot ar “Covid-19”.

Motivācija dalīties publiski ir Gundara vēlme, lai beigtos runas, kurās cilvēki saka – es nevienu nezinu, tātad vīruss ir izdomāts, bet slimnieki lielākoties baidās atklāt, ka inficējušies, jo tad nereti tiek uztverti kā spitālīgie, vainoti citu apdraudēšanā. Arī Gundars saņem komentārus, ir spriedelējumi, ka viņš ir uzpirkts, jo tas, ko viņš raksta, taču nevar būt taisnība. Tomēr tie, kas ar slimību saskārušies, stāsta par līdzīgiem novērojumiem. Gundars pats teic: “Uz­skatu, ka ir svarīgi par šo tēmu runāt, jo informācija ir asākais zobens pret neziņu un meliem.”

Bērns saslimst skolā

Gundara meita mācās vienā no skolām, ko skāris slimības uzliesmojums, tāpat kovida gadījums bija fiksēts mazās meitas bērnudārzā. Desmit dienas pēc ziņu saņemšanas par situāciju skolā septiņu cilvēku ģimene pārbaudīja ne tikai abas skolnieces, bet arī dēlu un testēšanu veica abi pieaugušie, vien mazākos bērnus nepārbaudīja, saprotot, ka viņiem slimība noris bez simptomiem un ārstēšana nav nepieciešama.

Tātad nedēļas laikā saslima gandrīz visa ģimene. Gundars vērtē: “Iespējams, no tā būtu izvairījušies, ja striktāk ievērotu noteikumus. Mēs centāmies ievērot distanci, iespējami norobežojot inficēto no citiem, tomēr nebija arī tā, ka visu šo nedēļu staigāju ar spirta balonu uz muguras un dezinficēju visu, ko teorētiski varētu būt skāris vīruss. Desmit dienu laikā kopš uzzināšanas par vīrusu ģimenē viegli saaukstēšanās simptomi bija sievai – pāris dienas 37+, nogurums, iesnas. Vecākajai meitai kas līdzīgs, bet vēl maigākā formā, savukārt jaunākajai, kas oficiāli bija inficēta, nekādu slimības pazīmju. (..) Tā kā esmu vistuvāk riska grupai, tad loģiski, ka man simptomi ir vispamanāmākie – vairākas dienas 37.5, nedaudz sāp acu āboli, nogurums, sajūtas līdzīgas kā pie vieglas gripas. Tomēr tieši mānīgais vieglums ir lielākais drauds. Tas pierāda, cik “Covid-19” ir lipīgs, pat esot absolūti nemanāms! Jo, piemēram, ja cilvēks saslimst ar gripu, to nevar nepamanīt, turklāt šis kovids izplatās straujāk, bet zāļu tiem, kuri saslimst, un saslimst arī smagi, līdz šim brīdim nav.”

Gundars savos ierakstos atzīst, ka, visticamāk, sliktās pašsajūtas dēļ nebūtu gājis uz darbu, ja arī nebūtu ziņu par kovida riskiem ģimenei, arī sieva ne. “Bet maz ticams, ka abas meitas kaut vienu skolas dienu izlaistu. Cilvēki, kas izslimo bez simptomiem, ir ievērojama daļa no vīrusa nēsātājiem. Tas nozīmē, ka tad, ja vienai šādai personai bez simptomiem infekciju laikus neatklāj, tā dodas publiskā telpā un aplipina vēl vairākus. Ja tas notiek skolā vai darbā, perēkli var identificēt un norobežot, bet, ja šis cilvēks neievēro distanci, nenēsā masku un bravūrīgi izturas lielveikalā, tad vīrusu jau dabū daļa no veikala apmeklētājiem, kas to aiznes tālāk saviem radiem un draugiem. Un tas ir ātrs ceļš uz nekontrolējamu vīrusa izplatību.”

Cilvēki izplata vīrusu, to nezinot

“Tā ir viena no galvenajām problēmām – cilvēki izplata vīrusu, nezinot, ka ir inficēti,” secina Gundars. Viņš uzsver, ka šobrīd neviens no mums nevar būt 100% drošs, ka nav inficēts, pat tie, kas tikko saņēmuši negatīvus testa rezultātus. “Tāpēc maska, distance un roku mazgāšana ir iespēja pasargāt citus un sevi, kā arī palīdzēt mediķiem, kas jau ir uz spēku izsīkuma robežas, bet viņiem jāpalīdz gan ar kovidu slimajiem, gan arī ar pārējām slimībām saslimušajiem.”

Protams, Gundars apzinās, ka cilvēkiem ir pandēmijas nogurums un ka viena no metodēm, kā izvairīties no drūmām domām, ir noliegums: “Mums visiem ļoti pietrūkst brīvības darīt ierastās lietas. Bet šobrīd vienkārši jāpārdzīvo un jāizdzīvo, ievērojot to, ko iesaka darīt vai nedarīt infektologi, cilvēki, kas šajā jomā ir nesalīdzināmi gudrāki par mums visiem kopā. Medicīna ir zinātne, tātad balstās faktos. Viedokļi ir lieki, jāklausa savs dakteris, mūsu gadījumā SPKC un Dumpis. Es pats sev esmu izstrādājis vienu principu – uzticos ekspertiem. Ja aizvedu auto uz servisu, es pieņemu, ka cilvēki, kas labos vāģīti, labāk par mani zina, kas jādara. Es uzticos savam ģimenes ārstam, santehniķim, zobārstam u.t.t. Ja kāds pieviļ manu uzticību, es izvēlos citu, kam uzticēties.

Es uzticos komandai, kas organizē “Covid-19” ierobežošanas pasākumus (..) Latvijai joprojām sokas ievērojami labāk nekā daudzām citām valstīm, un pamatā tas tāpēc, ka mūs gudri vada un lielākā mūsu daļa pakļaujas šai vadībai. Protams, tiesības būt dusmīgiem un kritizēt ir ikvienam, pieņemu, ka arī mūsu krīzes vadības komanda ir pieļāvusi ne vienu vien kļūdu, bet man liekas, ka ir svarīgi vienoties par principu, ka noteikumus visi ievēro. Mēs varam tos apšaubīt vai kritizēt, bet līdzīgi kā sportā – ja ir noteikumi, tad visiem vienādi. Vislielākās problēmas sākas tad, kad daļa sāk spēlēt pēc savējiem vai vienkārši ignorē.”

Visnejaukākā ir neziņa

Gundars norāda, ka visi ģimenē jūtas diezgan labi, ja salīdzina ar lasīto, kā jutušies citi. Atbildot uz jautājumu, vai viņam sāp arī plaušas, ir ožas, garšas zudums, sākotnēji viņš atbild: “Plaušas jūtu, bet baigi nesāp. Citiem ģimenē vēl vieglāk. Garša un smarža ir, tikai dažas lietas šķiet rūgtas.” Tomēr nākamajā ierakstā viņš atklāj: “Mums ar sievu vakar pazuda oža. Viņa to pamanīja pirmā, kad smērēja mazulim krēmu, kurš parasti smaržo pēc mazuļu krēma. Izošņājām abi visu parfimēri­jas/ kosmētikas plauktu, virtuvē visu, kas varētu smaržot gana stipri, bet nekā – pilnīgs smaržu tukšums. (..) Garšu vēl jūtam.”
Gundars arī atzīst: “Ļoti pietrūkst kaut kādu pieturas punktu – ja darīsi šo, būs šitā. Vienīgā instrukcija ir – sēdēt mājās -, bet nekādu iespēju ietekmēt slimības gaitu nav. Omu neuzlabo arī ziņas no skolas slimnieku čatiņa par to, ka “vakar viņai vēl viss bija labi, bet šodien jau slimnīcā”, sajūta, ka slimība nav prognozējama, ir visnejaukākā.”

Vērtējot situāciju ar vīrusu kopumā, Gundars pauž domu, ka koronavīruss pats pa sevi ir skola: dažiem – izdzīvošanas, bet sabiedrībai kopumā tā ir iespēja koncentrētā formā apgūt prasmi dzīvot un sadzīvot jaunos apstākļos. “Viena no vissvarīgākajām mācībām, kas mums jāapgūst, ir solidaritāte. Prasme kopējo interešu vārdā uzkāpt uz rīkles savai dziesmai. Turklāt runa šajā gadījumā ir ne tikai par kaut kādām fiziskajām neērtībām, bet spēju pieņemt, ka ir situācijas, kurās tavam viedoklim nav nozīmes. Šaubas ir domāšanas stūrakmens, bet ar vienu atkāpi – ja aiz loga ir normāla ikdiena, nevis karš vai pandēmija. Tagad ir jāpilda norādes. Tas gan paredz vēl kādu, manuprāt, būtisku aspektu – kontroli. Brīžiem liekas, ka cīņa ar pandēmiju ir tikai veselības nozares uzdevums, bet pārējie kolēģi valdībā un valsts struktūrās to vai nu vēro no malas, vai piedalās ar komentāriem no sērijas – kas, jūs labāk nevarat?” Noslēgumā Gundars teic: “Mīļie mediķi – dakteri, māsiņas, sanitāri, šoferi un visi, visi, kas šobrīd ir šīs kaujas pirmajās rindās, – spēku un izturību! Ticiet, ka to cilvēku, kas novērtē jūsu darbu, ar jums lepojas un jūs apbrīno ir daudz, daudz vairāk nekā to, kas noniecina.”