Pašiem sava peldvieta, laiva, meldru mežs, kas kopā veido neaizmirstamu ainavu. Mārsnēnu pagasta “Strautnieku” ļaudis skatu, kas garāmbraucējiem šķiet pat acij neticams, bauda katru rītu un vakaru, sakot, ka viņiem palaimējies dzīvot kā Dieva ausī. Vēl māju saimnieki lēš, ka vietai ir laba aura, jo šeit pirms gadu simteņiem dzīvojuši turīgi, bet darbīgi ļaudis. Blakus “Strautnieku” sētai ir lieli akmens krāvumi, kas atgādina muižas dzīvi.
“Mēs pat zinām robežas, kur bijusi Startu muižas zeme, kur dzīvojamās, kur saimniecības ēkas. Zeme te arī ir auglīga, un ap Startu ezeru tagad slejas daudzas mājas, tās tik no ceļmalas nevar pamanīt,” stāstīja saimniece Aina Bujāne un norādīja, kā paslēpusi senos muižas mūrus, kas pāris metru augstumā slejas otrpus iebraucamam ceļam. Viņa tos apaudzējusi ar vīteņiem, lai šķiet, ka laika zobs neko no senās greznības nav sagrauzis, ka Startu ezera krastā dzīve kūsā.
“Strautnieku” sētā ir plašums. Acu skats atduras vien pret veco klēti, kas vasarā pārtapusi par saimnieka Edgara dzīvojamo telpu, un nevar nepamanīt košās puķu dobes un puķu kastes uz verandas palodzēm. “Tās pavasarī jau sasēju, labi izaug. Kā tad dārzā bez puķēm! Atbrauc bērni, mazbērni ciemos, tad iedodu pušķiem līdzi. Kastēs puķes arī no dobēm pārstādu, salaistu, un arī tās turpina ziedēt,” stāsta Ainas kundze un ir pārliecināta, ka daudzi cilvēki, kuriem ir gribēšana un varēšana, tagad cenšas sakārtot savus īpašumus. Pagalms daudziem kļuvis par atpūtas zonu, kur ierīkota ugunskura vieta, soliņi, šūpoles mazākajiem ģimenes locekļiem.
“Te katru dienu rosāmies, un katru dienu varam arī piesēst un ievilkt elpu,” saka saimnieks Edgars Bujāns, kura pārraudzībā ezermalas kopšana un palielais sakņu dārzs. Laukos cilvēki ir pārliecināti, ka ar dvēseles veldzēšanu mauriņā vien ir par maz.
“Skatieties, te, kur kundzes stādītās puķes, pagalma daļā esmu uzlicis kārtīgu sētiņu, bet tur, kur burkāni, kartupeļi, ogulāji, ir laidara cienīgs žogs,” norāda Edgars, un dabā šāds akcents teritorijas zonējumā izskatās gauži labi.
“Strautnieku” saimnieki priecājas, kā viņiem paveicies, ka tagad, pensijas gados, var dzīvot arī savam priekam. Edgars kopā ar mazdēlu Gintu reizi no reizes iebrauc ezerā uz copi, bet Aina priecājas, ka pēdējo desmit gadu laikā savu zemes stūrīti izdevies pārvērst līdz nepazīšanai.
“Esmu jau lauku cilvēks, un katru rītu, kā acis vaļā, tā domāju, ko padarīt, lai sēta vēl smukāka, lai dārzā vēl vairāk puķu, lai vēl labāk viss izskatās,” tā Aina.
Komentāri