Gatis Bērziņš saimnieko savā zemnieku saimniecībā “Birztalas”. Audzē zemenes, nodarbojas ar kokapstrādi, būvē māju, iekopj un labiekārto apkārtni. Kopā ar dzīvesbiedri Daigu dzīvo līdzi bērnu un mazbērnu ikdienas priekiem un rūpēm.
“Jāizdzīvo viss, lai saprastu, ka dzīve ir forša, cik labi ir mājā. Ar skriešanu nekur tālu netikt,” dzīvē pārliecinājies raiskumietis.
90.gadu sākumā Gatis kolhozā bija garāžas priekšnieks. “Braucām uz Rīgu, kā parasti piestājām “Sēnītē”, iedzērām kafiju. Mūsu saimniecības
rācijas vilnis sakrita ar Tautas frontes vilni. Tur jau dzirdējām, kas notiek Rīgā. Rācijas antenu nomaskējām, lai neredz. Mūs norīkoja sargāt Vecmīlgrāvja tiltu. Uz tilta stāvēja sašauts autobuss, “Žigulis”. Zem tilta dežurējām divatā, bija pieteikts, ja piebrauc OMON, rācija jāsasit. OMON bāze bija netālu. Ik pa minūtēm 15 viņi kursēja pāri tiltam ar ātrumu vismaz simts kilometri
stundā. Brauca, izšāva gaisā. Gar malām stāvēja cilvēki. Zem tilta tikai dzirdējām, ka šauj. Tajās stundās zem tilta bija laiks padomāt. Arī doma – vai tiešām visus šaus nost – bija. Nākamajā dienā uzlikām krustu nošautajam Robertam Mūrniekam. Tad saņēmu norīkojumu pie Jūrmalas vadāt Tautas frontes biedrus. Viņi vēroja, kas notiek,” atmiņās kavējas raiskumietis un piebilst, ka barikāžu dienās braucis darba darīšanās uz Gulbenes lauktehniku. Tur vīri bijuši noskaņoti daudz kareivīgāk nekā Cēsu pusē, lielākā daļa uz Rīgu ņēma līdzi ieročus.
“Mājās bija trīs bērni un sieva, arī viņa brauca. Tas viss bija pašsaprotami,” saka Gatis.
Pēc Atmodas dzīve mainījās, kopsaimniecība izjuka, Gatis pastrādāja dažus mēnešus “Cēsu ziedā”, alga
bija tik liela, lai aizbrauktu uz darbu un paēstu pusdienas. Viņš uz parāda nopirka zāģi un pilnībā mainīja nodarbošanos. “Tas bija tāds laiks, kad daudz kas izjuka, katram bija jāatrod sava vieta,” atceras raiskumietis. Ģimene izšķīrās, pārdeva
Līvānu māju, un Gatis sāka saimniekot vectēva mājā. Pēc paša skicēm tika izgatavotas iekārtas nelielai zāģētavai.
Pārceļoties uz laukiem, bija skaidrs – vispirms jāveido ainavu, lai pašam būtu prieks, izraka četrus dīķus un uz vecās kūts pamatiem sāka celt māju. “Pie mājas uz meža pusi būs liela terase, un uz ceļa pusi mazāka.
Kad apkārt putni dzied, negribas norobežoties mājā, tāpēc lielie logi,” skaidro saimnieks un uzsver: “Dzīvojam sev, saskaņā ar dabu. Strādāju tik, cik vēlos, varu 12 stundas, varu trīs. Darbs nav viegls, bet esmu pats. Kaimiņiem par barteri dēļus sazāģēju, pašam terasei vēl nav sanācis. Gan jau būs. Domā, ka turpmāk varētu ne tikai zāģēt dēļus, pamēģināt sameistarot
dārza mēbeles. Vispirms sev, tad, ja citiem patiks, piedāvāšu. Mājas būvniecībā noteicējs ir dēls Mārtiņš, es tikai palīdzu,” stāsta Gatis.
Gadu gaitā daudz kas mainījies, arī dzīves vērtības, izpratne par lietām.
“Katram jāsāk no sevis. Pats biju parādos, dzīvei jēgu neredzēju. Jāapstājas, vispirms jāsāk ar sevi. Mēs nemākam sakārtot vērtības. Var nopirkt dārgu mašīnu un teikt, ka naudas nav. Var kaut kur ieguldīt un braukt ar vecu.
90.gadu beigās viņš divus mēnešus pastrādāja Norvēģijā. Nedēļu bijis interesanti, jau nākamajā gribējās mājās. Apkārt akmeņi, nekā cita. “Apstākļi bija labi, bet ģimenes saites vilka atpakaļ, kaut tobrīd dēli jau bija lieli, ģimene izjukusi. Bija jaunieši, kuri skaidri pateica, ka neatgriezīsies. Viņiem te nebija ģimenes saišu, viņi dzīvos citur, varbūt atradīs, ko meklē,” saka Gatis un pastāsta, ka dzīvē abiem ar Daigu svarīgākais ir abu bērni un mazbērni, kuri mīļuprāt pie vecvecākiem pavada vasaras. “Cik vien varam, esam kopā, lai viņi te labi jūtas, lai iepazīst pasauli no savu senču sētas. Ģimeniskums, kas ieaudzināts bērnībā, paliek uz mūžu.
Dzimtai turēties kopā – tā ir latviešu mentalitāte,” stāsta Gatis.
Par dzīvi viņš nesūkstās, viss, kas sasniegts, paša izdomāts un paveikts.
Sarmīte Feldmane
Komentāri