“Esmu dzimusi tad, kad sākās Kārļa Ulmaņa laiki. Mūsu ģimene uz baznīcu brauca katru svētdienu un svētku reizēs. Atceros, ka ozoli ap dievnamu toreiz bija daudz tievāki,” stāsta Zaubes luterāņu baznīcas draudzes pārstāve Aida Grāvīte un rāda, kur baznīcēniem bijuši piesieti zirgi, kurā pusē ap baznīcu sēdējuši vīrieši, kurā sievietes. “Manā bērnībā baznīca vienmēr bija cilvēku pilna,” atceras A.Grāvīte un piebilst, ka bez baznīcas iztikt nevar, jo jau no bērnības bija iemācīta teikt pateicību Dievam un skaitīt lūgšanas.
Padomju laikā, kad Zaubes luterāņu baznīcu izmantoja kā noliktavu, viņa apmeklējusi pareizticīgo draudzes baznīcu, kas darbojusies arī tad, kad padomju laiks reliģiju sauca par opiju tautai. „Kad mācījos un dzīvoju Rīgā, gāju uz Ģertrūdes baznīcu. To toreiz apmeklēja daudzi vidusskolēni. Ziemassvētkos un Lieldienās, par spīti padomju valsts aizliegumiem, pilnas bija visas baznīcas,” viņa atceras.
A.Grāvīte stāsta, ka pēc mācīšanās Rīgā atgriezusies Zaubē, jo Dievs devis apprecēt zaubēnieti. “Labi, ka atnācu, nenožēloju, jo cilvēkam dzimtā vieta vienmēr ir pie sirds,” uzsver A.Grāvīte.
Viņa atceras, ka pēc Latvijas brīvvalsts atgūšanas 1991. gadā baznīca pulcējusi ļoti daudz zaubēniešu, kuri ticēja, ka, padomju laikam beidzoties, tūlīt atkal nāks labie laiki, kurus daudzi atcerējās no iepriekšējās Latvijas brīvvalsts gadiem. A.Grāvīte dzīvo kilometrus trīs no baznīcas, bet, kad dievnamam nepieciešama apkopšana un palīdzība, viņa kāpj uz velosipēda un dodas palīgā. Viņa tagad nožēlo padomju laiku, kad neiznāca aizvest uz baznīcu savus četrus bērnus. Tomēr jaunais laiks un mātes ticība atspoguļojusi garīgo sapratni arī divām meitām, kas pievērsušās kristīgajai ticībai. “Kad pēc dievkalpojuma iznāku no baznīcas, tad jūtu, ka dvēselē ielijis miers…,” saka A.Grāvīte.
Komentāri