Jaunu pedagogu, pasniedzēju ienākšana mūsu izglītības sfērā nav izplatīta parādība, tāpēc bija saistoši uzzināt, ka šajā mācību gadā Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolā (CTDV) strādājušas divas jaunas pasniedzējas, kas izglītību ieguvušas ārzemēs, atgriezušās Latvijā un nonākušas skolā. Ilze Brokāne ir pasniedzēja apģērbu dizaina programmā, Elīna Bušmane – mēbeļu dizaina programmā. Lai arī neviena nav dzimusi Cēsīs, ceļi atveduši uz šo pilsētu.
Ilze Lielbritānijā ieguvusi maģistra grādu trikotāžas apģērba dizainā, bet Elīna Somijā maģistra grādu mēbeļu dizainā un radošā ilgtspējā.
Programmas, kurās abas strādā, jaunas, tikai pērn rudenī uzņemti pirmie audzēkņi. Skaits nav liels, deviņi apģērbu dizainā, astoņi mēbeļu dizainā, bet, kā atzīst pasniedzējas, šis ir ļoti optimāls lielums pirmajai pedagoģiskajai pieredzei.
Vēlme dot savu pienesumu
Par tēmu “Dizains” sabiedrībā valda spēcīgi stereotipi, bet abas pasniedzējas apņēmības pilnas to mainīt.
Stāstot, kas atveda uz skolu, I. Brokāne atklāj, ka pirms diviem gadiem pārcēlusies uz Cēsīm, avīzē izlasījusi, ka CTDV direktors vēlas attīstīt tekstildizaina novirzienu. Piezvanījusi, notikušas pārrunas, pēc tām sākusi strādāt pie kursa izveides. Mēbeļu dizaina programma jau bija starta gatavībā, trūcis vien cilvēka, kas to varētu vadīt. Viņa pazinusi Elīnu, piezvanījusi un piedāvājusi nākt strādāt skolā.
“Laikam tā ir vēlme dot savu devumu atpakaļ izglītības sistēmā, kas man daudz devusi, liekot klāt kaut ko no ārzemju pieredzes,” saka Ilze.
E. Bušmane norāda, ka viņas mērķis gan uzņēmējdarbībā, gan izglītībā ir veicināt inovācijas: “Tā man tāda misijas apziņa, un darbs skolā paver šādas iespējas.”
Ar rietumu pieredzi ienākt Latvijas izglītības sistēmā bijis liels izaicinājums, un pirmajā gadā izaicinājušas sevi, izglītības sistēmu, audzēkņus, kolēģus domāt un darīt jaunā veidā. “Šī ir skola ar spēcīgām kokapstrādes tradīcijām, augstām amatniecības prasmēm, kam jācenšas likt klāt dizains,” saka E. Bušmane. “Tas jāmācās, ar to jāeksperimentē. Varbūt tieši eksperimentālās puses skolā pietrūcis, pietrūcis centienu aiziet tālāk par vispārpieņemto, labi zināmo, to, kas labi padodas, darboties ārpus tradicionālajām tehnoloģijām un metodēm.”
Atrast unikālo ideju
I. Brokāne norāda, ka abas daudz cenšoties runāt par dizainu kopumā, jo sabiedrībā ir ļoti atšķirīgi priekšstati: “Cenšamies aktualizēt dizaina domāšanu, kas savā būtībā ir radošs problēmu risināšanas veids. Dizains nav tikai kādas lietas, priekšmeta izskats, tas ir daudz plašāks.Dizaina domāšana ir vērsta uz patērētāju, proti, vai piedāvātā prece, pakalpojums patiks patērētājam.”
E. Bušmane piebilst, ka mūsdienu dizaineriem attiecībā uz risinājumiem ir svarīgi domāt ilgtspējīgi. Šajā semestrī ar audzēkņiem strādājušas pie skolas pārdizainēšanas, vīzijas radīšanas skolas gaiteņiem, cenšoties saprast, kas no esošā labs, kā to pārveidot, lai tas būtu jēgpilns, lai sniegtu vienotu vēstījumu par skolu, saprast, kas ir šis vēstījums, kas ir tā nākotnes vide, kurā vēlamies atbildīgi dzīvot.
“Skolā gribētu iedzīvināt sadarbību,” saka E. Bušmane. “Lai studenti strādā komandās, iziet ārpus komforta zonas, lai par lietām, vai tie ir dizaina priekšmeti vai interjera risinājumi, ievāc informāciju no iesaistītajām pusēm, intervē potenciālos lietotājus, dalībniekus. Gribam mūsu skolā veicināt nozaru sadarbību. Šogad rīkojām biznesa ideju konkursu, aicinot jauniešus nākt klajā ar idejām, mācīties tās attīstīt. Ideāli, ja šādas komandas veido dažādu nozaru studenti: mēbeļu dizaineri, galdnieki, apģērbu dizaineri, elektriķi, IT jomas pārstāvji. Lai jaunieši saprot, ka dizains nav tas, kurā darbojies viens. Dizains – tā ir komandas spēle.”
Viņas cenšas iedzīvināt sadarbību ar uzņēmumiem, lai skolēni strādātu pie reāliem projektiem. Pirmajā kursā radījuši risinājumu organizācijas “Cerību spārni” darbnīcai Siguldā. Tas ir dienas centrs cilvēkiem ar invaliditāti, kur plāno atvērt kokapstrādes darbnīcu. CTDV audzēkņu uzdevums bija radīt dizainu nelieliem priekšmetiem, ko izgatavot šajā darbnīcā, tā tapis īpašs garšvielu plauktiņš.
Jāmeklē jaunais
Sabiedrībā daudz diskutēts par skolas nosaukuma maiņu, iekļaujot tajā terminu “dizains”. Tas saglabāsies arī pēc CTDV pievienošanas Priekuļu tehnikumam, apvienotās mācību iestādes nosaukums būs Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums. Pasniedzējas norāda, ka tas ir pareizs risinājums. Ilze citē Kultūras ministrijas dokumentā “Latvijas Dizains 2020” teikto, ka “dizains ir stratēģiskas attīstības process, pieeja un veids, kā identificēt un risināt problēmas. Efektīva dizaina izmantošana attiecas gan uz rezultātu, gan arī procesu”. Tas ļoti trāpīgi pasakot, ka dizains – tā ir pieeja, kā risināt problēmas. Tajā iekodēta radošā domāšana, tikai jāmaina izpratne.
E. Bušmane, kura strādā arī uzņēmumā “Design Elevator”, stāsta, ka tas izdevis dizaina domāšanas instrumentu komplektu, kas ir praksē pārbaudīto vērtīgāko dizaina domāšanas metožu apkopojums: “Dizains kā process, dizains kā iespēja no neziņas, no jautājumu kopuma, no problēmas, no idejas nonākt līdz rezultātam, līdz produktam, līdz tirgum. Tas noder ikvienā jomā, arī lauksaimniecībā, būvniecībā, visur. Cenšamies to mācīt arī audzēkņiem, lai viņi kļūst par procesa ekspertiem, zina soļus, kā veiksmīgi nokļūt līdz rezultātam. Pat atrodot darbu jebkurā citā jomā, nozarē, statusā, šīs zināšanas ir universāls veids, kā risināt problēmas. Audzēkņi šo risinājumu ķēdīti var ieteikt arī vecākiem, ja viņu darbavietā neveicas ar kādas problēmas risināšanu.”
Elīna norāda, ka mūsdienās svarīga arī kritiskā domāšana, lai audzēkņi vispārzināmas patiesības neuztvertu kā kaut ko akmenī iegravētu, bet uzdotu jautājumus. Piemēram, vai tas ir vienīgais veids, kā to izdarīt, atrisināt. Varbūt vērts sākt izpēti no paša sākuma, ceļā atrodot vēl neatklātas iespējas.
“Priecājos, ka audzēkņos attīstās kritiskā domāšana, viņi jau uzdod jautājumus, prot novērtēt savas idejas vērtību, viņos radusies atbildība un apziņa, ka kaut ko var izmainīt,” saka E. Bušmane.
Komentāri