Anna Baltiņa sēž uz gultas un nenolaiž acis no puķēm, kas aizņem visu galdu.
“Jūsu mūžs bagāts ar dažādiem notikumiem, kā
Latvijas valsts pēdējā simtgades vēsture,” rakstīts Valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikumā, ko nītauriete saņēmusi simtajā dzimšanas dienā.
“Simts gadu – tas nav daudz, kā viena diena, bet, ja simts gadu pārskaita dienās, tad gan daudz sanāk,” viņa smejot vien nosaka un priecājas par visiem, kuri viņu atcerējušies. Apsveikumu atsūtījis arī draudzenes mazdēls Māris Krastiņš, laba vēlējumus sūtījuši ne tikai nītaurieši.
Anna Baltiņa piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Dzimusi turpat kaimiņos, Līgatnes pagastā. Vecāki bija laukstrādnieki, meklējot labāku dzīves un darba vietu, pārcēlās uz Nītauri, Krīgaļu dzirnavām.
“Kad Krīgaļos zied ievas, tad ir kā dziesmā – ziedi birst atvarā. Kā tur ūdens burbuļoja! Kad zirgus Mergupē peldināja, gājām skatīties,” atmiņu kamolu tin Anna un turpina: “Kad parkā dzirdēju ragu mūziku, mājā nevarēju nodzīvot, gāju klausīties. Jauki bija.”
Nākamo dzīvesbiedru Anna satika, kā pati saka,
mājās. “Iegāju “Jātniekos” kā ganu meitene, aizgāju kā saimniece. Uzcēlām māju, bija 30 hektāru akmeņainas zemes. Lika spridzekļus iekšā, lai akmeņus sašķeļ mazākos gabalos un var novest no lauka. Tā tie droši vien purva malā stāv,” stāsta nītauriete. “Jātniekos” viņa nodzīvoja līdz pat 1981.gadam, kad aizsaulē aizgāja vīrs un Anna pārcēlās pie dēla pagasta centrā.
“Dzīvei nav bijis ne vainas. Kādu brītiņu bijis skumīgi, bet tad atkal ir priecīgi,” bilst simtgadniece. Viņai ciešā atmiņā kara laiks. “Vācieši deva bērniem cukuru, šokolādes, krievi atņēma. Arī sīpolus paņēma, tik skaisti kroņi bija. Desmit bišu stropu bija,
aplēja ar karstu ūdeni un kāres paņēma.
Ar dēliem sēdēju
istabas kaktā, maisos ēdamais blakus. Tāds klusums, putni nedziedāja, katras lapas čaboņa bija dzirdama. Domāju, pasaulei gals,” atmiņās kavējas Anna un nodzied: “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī…”
Par kolhozu laiku viņa saka, romānu varot uzrakstīt. Nepabeigusi pat četras klases, viņa strādāja gan par pārraudzi, gan grāmatvedi, gan darīja citus darbus. “Lauku darbos daudz dziedājām,” viņa bilst. Uz galda stāv bieza klade ar dažādu gadu dziesmām. Tās visas kādreiz dziedātas, un vārdi no atmiņas neizbāl.
“Merķeļos un Nītaurē bija kolhozi. Abi priekšnieki solīja labumus, lai tikai strādājot pie viņiem. Man lielākais prieks –
kārtīgs darbs. Kolhozā ne visiem tā bija,” pastāsta nītauriete.
Anna atceras, kā ziedēja puķes viņas “Jātniekos”. Tur augušas vai visas, kuru sēklas un stādus vien var dabūt. Tagad istabā iespīd rīta saule un rotājas puķu ziedos.
“Viss labi, kaut tik būtu veselība. Daudz ko gribas darīt. Sapņos redzu, ka daru, atmostos, nevaru, kājas neklausa. Stūrēju pa dzīvi, bet nu ir sēta priekšā, viļņi bangojas, bet nekā,” saka Anna. Pērnvasar kājas sāka pavisam neklausīt, un tagad lielākā dienas daļa jāpavada gultā.
Anna uzsver, ka viņu interesē viss, kas notiek. Ja skaļāk uzgriež, skatās un klausās televizoru. Grāmatu lasīšana acīm par grūtu, bet mūžā
kalnu kalni izlasīti. “Pasaulē nekur tālu neesmu bijusi. Pirms gadiem biju uz Zābera muzeju, bet darba laikā braucām uz teātriem Rīgā,” pastāsta nītauriete.
Annu Baltiņu daudzi vecākās paaudzes nītaurieši labi zina arī kā godu saimnieci. Dažādos dzīves notikumos viņa pabijusi daudzās mājās. “Vīra māte man iemācīja garšīgu maizīti cept,” ar mīļu smaidu sejā saka Anna. Savulaik viņa bijusi arī čakla un prasmīga rokdarbniece.
Anna Baltiņa izaudzinājusi trīs dēlus, vecākais jau aizsaulē, viņa ģimene dzīvo Raunā. Jaunākais, Ludis, ar savējiem ir Alūksnē. Par Annu gādā Eduarda ģimene.
Simtgadnieci priecē septiņi mazbērni,
deviņi mazmazbērni.
“Viņa ir labestīga, vienmēr labā garastāvoklī, kaut saprotam, ka nav viegli. Čīkstēšana nav vīramātes garā,” stāsta vedekla Ilga, bet pati simtgadniece uzsver: “Kas tagad dzīvei vainas! Netīru veļu ieliec mašīnā, atliek tīru izņemt. Bērnībā maisiņā bija
pelni jākrāj, lai būtu sārms, kur veļu mērcēt, tad ar rokām mazgājām. Mana dzīve
bijusi skaista un grūta. Darbs deva spēku.”
Anna paskatās uz puķēm, palūdz, lai padod hiacinti, gribas pasmaržot.
“Pavasaris nu jau ir atnācis. Ja tas ir sirdī, tad nemaz nav jāgaida. Tās puķītes uz galda atnesa pavasari,” saka simtgadniece Anna Baltiņa.
Sarmīte Feldmane
Komentāri