Ziedu mēnesi jūniju nomaina lapu mēnesis jūlijs. Tas sākas ar liepziediem, beidzas ar pirmajiem viršiem. Fenoloģiskie novērojumi saka – kad bērziem sāk nobriest sēklas, ir pienācis vasaras vidus. Purvos zied dzērvenes. Mežos parādās bekas: parastās sviestbekas, priežu sviestbekas, kastaņu smilšbekas, lielās dižsardzenes un dažādas bērzlapes.
Gaisa temperatūra pakāpeniski paaugstinās, sasniedzot maksimumu. Cikloni atnes mitras gaisa masa no Atlantijas okeāna un Baltijas jūras. Strauji pieaug lietainu dienu skaits. Vasaras mēnešos zeme saņem aptuveni septiņdesmit procentus no gada nokrišņu daudzuma. Jūlijam raksturīgi pērkona negaisi, kas dažās vasarās var būt pat katru otro dienu.
Līdz Jēkaba dienai (25.jūlijam) jābeidz siena vākšana un čaklu zemnieku galdā vajadzēja būt jaunajai rudzu maizei. Ja Annas dienā (26.jūlijā) līstot, tad rudenī būšot daudz sēņu.
Mežā kļuvis klusāks. Meža pīles un krīkļi maina spalvas un kādu laiku nespēj lidot. Rubeņi, medņi un mežirbes izvēlas ogulājiem bagātas vietas. Pirmos lidojumus izmēģina jaunās slokas.
Stirnas aizņemtas ar riesta aktivitātēm, uzturas mežmalās un krūmājos lauksaimniecības kultūru tuvumā un mielojas ar āboliņu. Dzenājoties stirnas iemin apļveida taciņas, ko dēvē par stirnu gredzeniem. Saka, ka vēlāk tajās vietās saaug sēnes un veidojas “raganu apļi”.
Mežacūkas vasaras vidū izvēlas visdaudzveidīgāko ēdienkarti, ēdot gan augu virszemes daļas, labprāt mielojoties lauksaimniecības augu sējumos, ēd gan putnu olas, gan mazos putnēnus, grauzējus un citas radībiņas. Aļņi barojas ar lapkoku dzinumiem un berž no jaunajiem ragiem mirušo ādu. Arī staltbrieži tīra ragus un aizņem riesta vietas. Tos bieži var manīt labības laukos. Baltajiem zaķiem jūlijā ir otrais, bet pelēkajiem zaķiem jau sezonas trešais ģimenes pieaugums – “ziedu bērni”. Pie alām var novērot lapsēnu rotaļas. Jūlijs ir riesta laiks caunām. Reizēm purvu tuvumā naktīs var dzirdēt vilku gaudošanu.
