Veselavā dzīvojošā tukumnieka Andra Rīsmaņa istabā uz galda kaudzītē salikti melnbalti un krāsaini atmiņu mirkļi jeb fotoattēli ar iemūžinātiem koru kolektīviem, kuros kādreiz dziedājis arī pats.
„Esmu korists no seniem, seniem laikiem,” tā savu ceļu mūzikā un dziesmā raksturo
Andris. „Domāju, ka dziedāšanai aizsākums parasti rodams ģimenē,” pārliecināts pieredzējušais korists, jo arī viņa ģimenē visi savulaik bijuši dziedoši – gan trīs māsas, gan abi vecāki.
Jau bērna gados tēvs licis dziedāt korī, daudz dziedāts arī mājās. Vidusskolas laikā dziedāšanas skolotājs pierunājis Andri dziedāt Tukuma kultūras nama korī. Taču nopietnai kora dziedāšanai viņš pievērsās 1956. gadā Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, dziedot korī „Daile” pie Gido Kokara. Tur pavadīti 15 gadi. Studējot Daugavpilī, dziedāts korī „Daugava”. No 1974. gada līdz pat šodienai Andris dzied „Beverīnā”.
Viņš teic, nākamie Dziesmu un deju svētki varētu būt viņa dziedāšanas karjeras noslēgums. Andris rēķina, ka tad Dziesmu svētki viņa dzīvē, gan gatavošanās, gan dalība, būs aizņēmuši 60 gadus. 1948. gadā bija pirmā reize, kad viņš kā skolnieks dziedājis Dziesmu svētkos. Izlaista neesot neviena reize.
Kaut arī Andris kā pedagogs mācījis fizkultūru, amatu mācību, fiziku un matemātiku, vienmēr ir atrasts laiks dziedāšanai. Dziedāts Veselavas skolotāju vokālā ansambļa sastāvā, „Lattelekom” ansamblī un šad tad kā „Beverīnas” dziedātājs izlīdzējis ar savu balsi arī citiem koriem.
„Man patīk dziedāšana un dziesmu mācīšanās, mazāk koncerti,” atzīst Andris un piebilst, ka došanās uz kora mēģinājumiem ir pieradums, pat atkarība. Koris ir komanda, ko vieno kopīgas intereses.
Līdz ar dziedāšanu koros Andrim atlicis laiks, lai reizumis pievērstos vēl vienam vaļaspriekam – kokgriešanai. Rādot kokgrebumus, viņš stāsta, ka, beidzot kora gaitas, nodarbosies ar koka grebšanu. Tā ir laikietilpīga nodarbe, bet Andris smej, ka pacietības viņam pietiek.
Komentāri