Pašvaldībā strādājošos arī māc neziņa par nākotni. Novadu reforma ienesīs korekcijas.
Nītaures pagasta padomes darbiniece Daiga Ciekurzne saka: “Ikviena pašvaldība šogad piedzīvojusi smagus brīžus. Nauda samazināta gan pašvaldībām, gan tajās strādājošajiem. Ir skaidrs, ka jebkuram cilvēkam ir nepatīkamas sajūtas, ja kāds ķeras klāt pie viņa algas. Mums neviens tajā “valpurģu naktī” neprasīja, kā dzīvosim turpmāk. Valdība nolēma. Un mēs ar 1. janvāri uzreiz noīsinājām savas algas.”
Daiga stāsta, ka viņai alga samazināta par apmēram 18 procentiem. “Grūti iet, bet domāju, ka būs vēl grūtāk. Šobrīd vēl dzīvojam no vecajiem krājumiem. Esmu viena no tām, kurai ir tas pilnais pagrabs un loki aug uz palodzēm podiņos. Sen jau smejoties saku, ka katra buntīte ir 50 santīmu. Protams, ikdienā nākas no daudz kā atteikties. Vispirms jau no izklaides pasākumiem. Arī ciemos braucam mazāk, jo jubilejas prasa līdzekļus – gan nauda dāvanai, ziediem, gan ceļa izdevumi. To vairs nevar atļauties. Apģērbti esam, ko ēst ir, tā centīsimies šo krīzi pārdzīvot. Bet lielākā neziņa ir par nākotni. Jo nezinām neko ne valstiskā, ne pašvaldību līmenī. Kāds būs novads, vai tajā būsim vajadzīgi? Vēl trakāk ir tas, ka mūsu bērni nezina, kas viņus sagaida . Meita, mācoties 2. kursā Bulduru tehnikumā viesnīcu servisa specialitātē, nezina, ko viņa ar savu izglītību darīs. Viņa meklē darbu un nevar to atrast. Jaunatnē rodas bezcerība, un viņi tā arī saka, ka mācās, bet nezina, kamdēļ. Ir grūti dzīvot, ja zem kājām nav pamata. Un šobrīd valstī pamats grīļojas.” Daiga saka skaudrus vārdus: “Mēs neesam neviens vajadzīgs ne valstij, ne novadam. Esam vajadzīgi tikai paši sev un saviem tuvajiem. Diemžēl. Tas skan skaudri, bet tas tā ir. Arī jaunajā novadā, ja nebūs naudas, nebūs funkciju, nebūs darba. Dzīvot kaut kādā ilūziju pasaulē, ka būs darbs un viss būs labi, nedrīkst. Saprotu, ka Nītaurē pašvaldības mājā paliks viens vai divi cilvēki. Iesim bezdarbniekos un audzēsim tomātus. Un dzīvosim badā, kā 1991. gadā. Es to esmu pieredzējusi. Man gan toreiz bija govs, tagad pat tās nav. Tas nozīmē, ka būs jāēd kartupeļi bez mērces. Turklāt šodien govs ir diezgan dārgs prieks. Siens ir jāsagādā, lopiņš jāpabaro. Kūtiņas arī vairs nav. Bet naudu fiziski vajag. Tur jau ir tā bezcerība. Ja vienreiz esi tam izgājis cauri, tad otrreiz to vairs negribas piedzīvot. Turklāt viss kļuvis dārgāks, ne lētāks. Gan elektrība, gāze, malka. Viss.”
Komentāri