Pansionāta saimniecības māsa Hilda Pugacēviča stāsta, ka viņai algas samazinājums ir 20 procentu. Tā nav maza summa, no kuras ikdienā jāatsakās.
“Atsakos no daudz kā. Naudu tērēju pašam nepieciešamākajam – pārtikai un kredītam. Kūtī gan man ir lopiņi- govs, cūkas, vistas. Ja nav maizes, iztiekam. Ēdam kartupeļus, kuri dārzā izauguši. Atsakāmies arī no daudz kā cita. Jau sen nebraucam ne uz teātriem, ne kādiem koncertiem. Tam līdzekļu nepietiek. Kādreiz mēs, paši pansionāta darbinieki, sametām autobusam un vasarā devāmies ekskursijās pa Latviju. Izbraukājām Latgali, Kurzemi. Nu vairs to nedarām. Kaut gan tie bija vien kādi desmit lati no cilvēka. Nav pašlaik tādu līdzekļu,” domās dalās nītauriete, atzīstot, ka nebija domājusi – valsts tik tālu nonāks.
“Kad gājām brīvā Latvijā, mums teica, ka pirmie gadi būs smagākie. Bet ir jau pagājuši teju 20, nevarēju iedomāties, ka nokļūsim šādā situācijā. Braucu uz barikādēm, stāvēju, pametu mazus bērnus mājās, bet tagad kas noticis? Kādā Latvijā dzīvojam? Esam nonākuši pie sasistas siles. Tagad, ejot pensijā, pat nezinu, vai to saņemšu. Vai esmu to nopelnījusi? Tas taču ir kaut kāds murgs,” domās dalās Hilda, sakot, ka uztrauc arī tas, ko nākotne nesīs viņas bērniem un mazbērniem.
“Dēliem ir ģimenes, mazi bērniņi, un šobrīd valstī notiekošais skar mūs visus. Kas vēl būs ar māmiņalgām, ģimenes pabalstiem… Ir tiešām jocīgi apzināties, kādā valstī dzīvojam. Cik neaizsargāti esam! Turklāt biedē fakts, ka vēl jau nekas nav galā. Vēl valdība domā, ko īsināt, ko noņemt. Nebrīnos, ka pienāks vasaras beigas un tiešām valstij nebūs naudas ne pensijām, ne pabalstiem, ne algām. Es nesaprotu, kāpēc nevienam nav jāatbild par to, kas šo gadu laikā noticis. Mēs taču katrs savā darbā strādājam pēc sirdsapziņas. Kā var valsts izsaimniekot līdzekļus un nevienam nav par to jāatbild? Kā tā var būt?” jautā nītauriete un atminas 90. gadu pārdzīvo krīzi.
“Mēs toreiz par pajām izpirkām māju. Bija saimniecība, un pārtikas netrūka. Patiesībā jau toreiz teju visi laucinieki saimniekoja, pārtikas savai iztikšanai netrūka. Domāju, ka šobrīd būs grūtāk. Lopi ir retajam. Nītaures centrā labi ja pāris cilvēkiem ir pa gotiņai. Un likās, ka algas ir pietiekami lielas, lai vairs lopus neturētu. Par pienu maz maksāja. Neko neatmaksājās darīt,” teic Hilda un neslēpj, ka bažas viņu māc arī par dzīvi jaunajā novadā.
“Domāju, nekas labs mūs negaida. Neredzu perspektīvu. Pašreiz gan mieru rada fakts, ka arī Amatas novadā Nītaures pansionāts darbību turpinās. Te strādā apmēram 25 nītaurieši. Tā būtu traģēdija, ja mēs pazaudētu darbu. Tad gan uz Angliju peļņā brauktu. Citu iespēju jau nebūtu. Agrāk, stāvot barikādēs, teicu, ka nekad prom no valsts nebraukšu. Tagad zinu, ka brauktu gan. Šajā valstī cilvēkus vairs nekas nesaista. Un runa ir par elementāru izdzīvošanu. Ja ģimenēm vairs nav ko ēst, ko darīt?” saka pansionāta saimniecības māsa.
Komentāri