Pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal kalendārā atzīmējama diena – 8.marts. Tas arī agrāk saistījies ar Sieviešu dienu, svinētu un peltu. Kā šodien sabiedrībā jūtas sieviete, ko viņa domā, kas viņu uztrauc? Par to saruna ar Māru Nagli, firmas “Cel Tik” būvdarbu vadītāju.
– Ja izlasāt virsrakstu “Sievietes vieta un loma sabiedrībā, kas pirmais ienāk prātā?
– Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Labi, kam mums bija tāda prezidente. Ar viņu varam lepoties. Man ļoti patīk Ilga Kreituse. Ar prātu, analītiskumu. Bez liekuļošanas pasaka, ko domā. Gan pozitīvi, gan negatīvi prātā nāk
Ingrīda Ūdre. Un, protams, sievietes ikdienā, visur – darbā, sabiedrībā.
– Sievietei un vīrietim tomēr katram ir sava vieta un loma sabiedrībā?
– Katrs nācis pasaulē, lai kaut ko darītu. Ir sievišķīgākas un vīrišķīgākas profesijas, bet visur strādā gan vieni, gan otri. Vai var teikt, ka katram sava vieta un loma? Manuprāt, šādā kontekstā, ne. – Esat būvdarbu vadītāja. Tā ir sievišķīga vai vīrišķīga profesija?
– Laikam jau vīrišķīga. Celtniecības tehnikumā ieguvu specialitāti – rūpniecības un civilo ēku celtniecība. Sieviete tajā ir retums, vien dažas zinu. Kādreiz tomēr vienas profesijas cilvēki cits citu pazina, satikās, tagad katrs par sevi.
– Kāpēc tāda profesijas izvēle?
– Zināju, ka man darbs nebūs saistīts ar sēdēšanu kantorī. Kaut pie tambora varu nosēdēt, kamēr tas pabeigts. Ir jau arī celtniekiem papīri jākārto, bet ne stundām ilgi. Jaunībā man bija pat utopiska doma, ka varētu braukt strādāt uz Ziemeļiem.
Celtniecībā redzams rezultāts. Ja darbs labi paveikts, ir gandarījums. Bijušais klasesbiedrs, kurš arī tagad strādā celtniecībā, reiz teica: “Kad tu dzīvoklī pieliec pēdējo līsti, tas uzzied.” Tā ir. Tas ir tavs paveiktais darbs. Notamborē galdautu, uzklāj uz galda – otra tāda nebūs. Tas ir tikai tavs darbs, redzi rezultātu. Tas laikam ir vilinošākais šajā profesijā.
– Kā 30 gados nozarē strādājošajiem mainījusies attieksme pret darbu?
– Par to grūti runāt. Atceros, skolas laikā gājām talkā kolhozā. Skolotāja līdzi netika, un paši visu padarījām. Bez uzraudzības, mudināšanas. Vai šodienas skolēni izdarītu? Šaubos. Vasarā celtniecībā nāk strādāt studenti, skolēni. Ir sajūta, ka viņi zina, kas viņiem pienākas, nevis, ko vajadzētu darīt. Attieksme pret darbu, pienākumu diemžēl kritusies. – Ne jau tikai jaunatnei. Arī vidējai paaudzei.
– Nezinu, kā citās profesijās, bet celtnieki firmās ļoti mainās. Staigā no vienas uz otru. Pakustina mazliet pirkstu un grib saņemt lielu algu. Bet jebkurš darbs kādam ir jāizdara, maksimāli labi jāizdara, un tad var saņemt algu.
– Jums iznāk arī plēsties ar strādniekiem, ja darbs nav padarīts, kā nākas?
– Iznāk. Ja nepaskatīšos ciešāk, kaut ko izdarīs pa roku galam. Protams, atšķirībā no padomju laikiem, tagad strādājam ar kvalitatīviem materiāliem, ir vieglāk. Toreiz cēlām mājas no tiem materiāliem, kurus varēja dabūt. Bet darbs ir jāpadara kvalitatīvi. To arī prasu no celtniekiem. Viņi mani respektē.
– Daudz runā, ka celtniecības kvalitāte šodien ir ļoti slikta. Runām parasti ir kāds pamats.
– Padomju laikā katram projektam, vien pavisam mazam ne, bija ekspertīze. Kāds pavērtēja. Šodien arhitekti, nezinu, vai viņi ir pārslogoti, vai viņu trūkst, ir visai pavirši. Ceļam individuālo māju, un gadās, ka arhitekts nav izdomājis, ko īsti grib. Celtnieks kļūst par ķīlnieku. Jāizpilda klienta vēlmes un jādara, kā projektā paredzēts. Ja projektā nepilnības, jādomā, kā pareizāk izdarīt, vai jāmeklē projektētāji. Ja būs problēmas, vainos celtniekus, un pieļaut kļūdas, ja zini, ka nav pareizi, arī negribas.
Par celtniekiem jau daudz ko dzird, arī to, ka nekvalitatīvas mājas sacēluši.
– Kāda ir pašas sapņu māja?
– Tā noteikti būtu vienkārša. Greznās mani nepievelk. Nesaprotu tos, kuri uzceļ pilis, kuras paši nespēj apdzīvot. Ārējā varenība? Tagad mana māja būtu guļbūve, pēc mana prāta un gaumes ērti iekārtota. – Brīvos brīžos jums tāda īsti sievišķīga aizraušanās.
– Jā, adu, tamborēju, pinu klūdziņas. Visu esmu pašmācības ceļā iemācījusies. Māte bija audēja, varbūt arī tāpēc interesē un patīk. Kad 70.gados bija modē mezglošana, tagad vairs šī tehnika nav iecienīta, pati no žurnāla iemācījos. Tikmēr piņķerējos ar mezgliem, izlauzos cauri un vēlāk vadīju kursus, mācīju citām. Pēc žurnāla “Rīgas Modes” mācījos šūt. Nopirku lētu audumu un mēģināju. Meitām kleitas, bikses, blūzes šuvu. Nu jau vairs ne. Visu var iemācīties, ja tikai grib. Arī pīt no klūdziņām ātri iemācījos. Kaimiņos Anšonkulis pina, man parādīja, mēģināju un sanāca. Tolaik žurnālu nebija daudz, bet tajos bija daudz vērtīga, noderīga. Tagad gribas mest akmeni žurnālu virzienā. To ir tik daudz, un tā informācija par privāto dzīvi… Un vēl – kāpēc tos drukā uz spīdīga papīra? Apsēdies un nezini, kā iegrozīties, lai lappuse nespīd acīs.
– Arī rokdarbos ik pa laikam ir kas aktuāls, arī to popularitāte ir mainīga.
– Rokdarbi atkal ir modē. Vienīgi īstās dzijas vairs nevar dabūt. Visur sintētika klāt. Toties krāsu izvēle liela. Mana mamma bija aitkope. 70.gados atveda Linkolnas teķi, sakrustoja ar Latvijas tumšgalvēm,
un jēriem bija zīdaina, parupja vilna. Savērpām dziju, tā bija pasakaina.
Man vienmēr patikuši rokdarbi. Televizoru skatos ļoti reti un arī tad ar adīkli rokās. Klausos “Radio 2”, un nesen lasīju, ka sievietes, kas klausās šo raidstaciju, jau ir norakstāmas. Tā ja. Kā vēl nesen veikalnieki izvēlējās pārdevējas? Ja tev
35, nebija cerību, neesi vajadzīga. Daudz kas mainās, griežas atpakaļ, kaut pirms tam to esam nolieguši, nievājuši. Kaut tās pašas skolēnu formas. Atkal par to runā, dažviet jau valkā. Uzskatu, ka līdz ar atteikšanos no skolas formām skolās sāka klibot disciplīna. Forma radināja pie kārtības. Tai bija jābūt tīrai, aprocēm, apkaklītēm baltām, izgludinātām. Tās ik pārdienas bija jāmaina. – Brīvā apģērbā, brīvā gaitā bez staltuma – tāds bieži vien ikdienā ir šodienas jaunietis.
– Par daudz tos grožus atlaida, pārprastā demokrātija. Tagad ielaisto mainīt grūti. Un tādi, bez disciplīnas augušie, ir jaunie strādnieki. Ja iznācis brāķis, kas pavirši paveikts, daļa jauniešu nejūtas vainīgi, neizdarību neattiecina uz sevi. Austiņas uz ausīm, klausās mūziku un nedzird, ko kāds saka. Varbūt es pārāk pesimistiski visu vērtēju?
Ja Tautas frontes laikā cīnījāmies par latviešu tautu, arī tās izdzīvošanu, tad tagad tauta izšķīst daudz vairāk. Mēs braucam prom, citi brauc iekšā. Vai tā toreiz sapņojām? Un aizbrauc tie, kuri saprot darba vērtību, grib labklājību. Arī mana meita pusgadu bija Īrijā. Viņas mērķis bija iemācīties angļu valodu. Atgriezties gan viņa negrib un nedomā. – Kāda ir mūsu nākotne?
– Nezinu. Bēdīga. Manā vecumā ir grūti kaut ko pozitīvu ieraudzīt. Jā, ir skaistas, labas lietas. Tas arī viss.
– Mājas jau cels, jums darbs būs.
– Ar to, kas uzcelts, manuprāt, jau pietiek. Arī Cēsīs visas mājas nav pilnas. Par Rīgu nerunājot.
– Bet cenas nekrīt. Konkursos tagad var lēti dabūt celtniekus. – Kas ir lēti? Visam ir sava cena. Samazināt to var tikai uz darba algu rēķina. Manuprāt, tie konkursi ir formalitāte. Lētāks piedāvājums var būt tad, ja kādu pozīciju aizmirst ierakstīt. Pēc tam tas ir papilddarbs, bez kura iztikt nevar. Un pasūtītājs maksā. – Aizvien biežāk izskan doma, ka sievietes var pārveidot, glābt pasauli. Cik varam cerēt?
– Neticu. Vai tām, kuras tiek pie varas, ir cita politika nekā vīriešiem? Klintonei būs cita nekā Bušam? Nauda ir cilvēkus sabojājusi. Karš Irākā. Vai nav bezjēdzīgi? Skatos Domburšovu, lai zinātu, kas notiek Latvijā. Ja agrāk brīnījos, tagad vien nopūšos un nogrozu galvu. – Bet nāk taču pavasaris.
– Jā. Tas ir prieks. Varēs iet dārzā, saulītē. Sēt sēklu zemē un gaidīt, kad puķe uzziedēs. Esmu priecīga, ka man sestdiena un svētdiena brīva. Arī svētki. Protams, ja kas ir jāizdara, tas jāizdara. Kaut vai atved betonu, to nevar atstāt uz rītdienu, jābetonē.
Vasarā braukšu uz Pēterburgu, baltajām naktīm. Ceļošana mani īpaši nesaista, taču padomju laikā daudz kur pabiju. Varbūt nepareizi domāju, bet šķiet, tagad tie braucieni vairāk saistīti ar atpūtu, nevis izzināšanu. Es sauļoties varu tepat. Man radi Saulkrastos, kad jauks laiks, braucu pie jūras. Atpūšos labāk nekā svešā vietā.
Atpūtai noder arī grāmata, labprāt lasu par vēsturi. Man patīk iet pirtī. Esmu atklājusi kafijas biezumu īpašības, ziepes lietoju tikai ikdienā.
Katra diena atnes kādu atziņu, kuru vērts paturēt prātā.
– Darbā taču vīri neaizmirsīs apsveikt Sieviešu dienā?
– Droši vien. Pērn bija puķes. Jauki. Sieviešu dienā – dzīva tulpe. Valentīndienā porolona, plastmasas atribūtika, helovīnā šausmoņi sauc – dodiet konfektes. Vai par to nav
vērts padomāt? Katrs zieds taču nes prieku. Gan saņēmējam, gan devējam. Dzirdēju
radio, sievietēm vajagot Sieviešu dienu brīvu. Bet ko viņas vienas, bez vīrieša, darīs?
Komentāri