Rakstniece Luāna Loinerte raksta grāmatu par veselavieti Jāni Eduardu Lapiņu, Latvijas karoga ar saulīti autoru, skolotāju, politiķi, rakstnieku.
Lai pārrunātu topošo grāmatu, rakstniece Veselavas bibliotēkā tikās ar Cēsu un Valmieras vēsturniekiem Tāli Pumpuriņu un Ingrīdu Zīriņu, vēstures entuziastiem Māri Niklasu un Jāni Bahmani, bibliotekāri Ingrīdu Renci.
“Interesanta personība. Viņš pats uzrakstījis savu biogrāfiju, tajā ir daudz interesantu notikumu, bet nav personīgās dzīves. Tā kaut nedaudz ir vajadzīga, lai raksturotu Jāni Lapiņu. Viņš bijis šerps kungs, visāds. Ir daudz materiālu, kuros Jānis Lapiņš atklājas,” pastāstīja Luāna Loinerte un piebilda, ka grāmata līdz pusei ir uzrakstīta.
“Kad uzzināju par grāmatu, radās bažas. Ja lasu biogrāfisku romānu, kur pārsvarā ir autora izdoma, tad žēl laika, kas patērēts, uzzinot autora fantāzijas, nevis iepazīstot laiku un konkrētu cilvēku. Nevajag izpušķot, jo tad zūd galvenais par cilvēku,” pārdomas izteica Māris Niklass un atgādināja, ka Jāņa Lapiņa dzīvē nozīmīgs bija Bēgļu apgādes organizācijas “Ziemeļpalīdzība” priekšsēdētāja vietnieka amats, darbošanās Vidzemes Zemes sapulcē. “Kad, skatot fotogrāfijas, ievēroju, ka strēlniekiem ir karoga lentītes, saprotu, cik tajā laikā tas bija svarīgi. Kā cēla latvisko pašapziņu,” bilda M. Niklass.
Jānis Bahmanis uzsvēra, ka 1916.gadā, lai celtu latviešu pašapziņu, tika radīts latviešu karogs. “Bija taču Krievijas impērija, Jānis Lapiņš redzēja postu, bēgļus no Kurzemes, un mazais karodziņš deva cerību, vienoja. Viņš teicis: “Ja latviešiem būtu tik daudz naudas, ka viņi varētu nopirkt vienu apriņķi, ko saukt par savu tēvzemi.” Latviskā pašapziņa viņam bija svarīga,” teica J.Bahmanis.
Tālis Pumpuriņš pastāstīja, ka Jāņa Lapiņa dēlam katru vakaru bijis jāiet pie skolas palmas, jo ģimene dzīvoja skolas ēkā, kur iesprausts mazs sarkanbaltsarkans karogs, un jānoskaita “Dievs, svētī Latviju”, tikai tad varēja iet gulēt. “Viens ir grāmatā parādīt Jāni Lapiņu Latvijas valsts un tās simbolu tapšanas laikā, un cits – parādīt viņa dzīvi. Ja tas ir literārs rakstnieka darbs, fantāzija, tad vēsturiskajam fonam, notikumiem nav nozīmes, jo arī pats personāžs ir izdomāts. Svarīgi saprast, cik daudz būs faktu, cik izdomas,” viedokli pauda T.Pumpuriņš. Rakstniece L. Loinerte norādīja, ka viņa turas pie vēsturiskiem notikumiem, bet nedrīkst aizmirst, ko vēlas šodienas lasītājs.
Daudz materiālu par Jāni Lapiņu ir arī Valmieras muzejā. “Muzejā ir fotogrāfijas no laika, kad Jānis Lapiņš mācījās un strādāja Valmierā. Saglabājusies māja, kurā bija bēgļu palīdzības birojs, kurā viņš strādāja. Ilustrācijai tās var noderēt. Tāpat ir gan viņa laikabiedru, gan skolēnu atmiņas. Tās ir cilvēciskas. Tā skolnieks Kārlis Eliass atceras, kaut bija Pirmais pasaules karš, skolotājs Lapiņš katrā stundā atgādināja, ka ir jāziedojas tēvzemei, jāliek sava artava dzimtenes labā,” pastāstīja Ingrīda Zīriņa.
Jāņa Lapiņa dzīve un darbs saistīts ar skolām arī Jelgavā, Rīgā, Tukumā. Interesants ir viņa rakstnieka ceļš. “Materiālu ir ļoti daudz. Nav viegli vienā grāmatā aprakstīt tik bagātu mūžu,” atzina. L.Loinerte. Nākamā gada otrajā pusē grāmata par Jāni Lapiņu varētu nonākt pie lasītājiem.
Ingrīda Rence uzsvēra, ka bibliotēkā ir savākts daudz materiālu, taču pavisam kas cits, vai Jāņa Lapiņa dzīvi var iepazīt, šķirstot mapes vai lasot grāmatā.
Pēc sarunas bibliotēkā tikšanās dalībnieki aizbrauca uz Veselavas “Pintuļiem”, kur savulaik atradās Jāņa Lapiņa dzimtās mājas, bet tagad iekārtota viņa piemiņas vieta.
Komentāri