Ieraugot sakoptu sētu Raiskuma pagasta centrā, vispirms tā piesaistīja ar neparastumu. Nevis puķu dobes mājas priekšā, bet plašs ābeļu un ķiršu dārzs, glīti nopļauts mauriņš, pa kuru kā pa siltu, pūkainu paklāju gribas staigāt basām kājām. Un tikai pabraucot garām garai rozīgu, uguns sarkanu un dzeltenu dāliju rindai, var tikt pagalmā, kur puķu dobes sakārtojušās līkločos. Kā saka Ezera ielas 4.a nama saimniece Maija Eklone: “Te ir mans hobijs – begonijas. Tās man dikti patīk! Vienu sarkano tikko ieliku mašīnā, brauksim uz Rīgu, aizvedīšu savējiem. Un vēl vaļasprieks ir samtenes. Tās negausīgi zied – koši un ilgi.”
Ja vēl mazliet par savdabīgo, ko izdevās ieraudzīt šajā dārzā, tad tie ir ieaudzētie eksotiskie augi – japāņu kļava un korķa goba, arī kadiķu kolekcija. Vecākais un lielākais esot latviešu kadiķis, kas izrakts pie Sveķupītes un augot mājas priekšā, kopš tā uzcelta. Kadiķim esot pāri 30 gadiem un plikas kājas, bet to nevar likvidēt, jo savā ziņā taču tieši tas nesis svētību dzīvošanai Ezera ielā. Vēl pa starpu puķēm aug kaprīzie kadiķīši, kuri apdeg februāra saulē, un zem kuplās baltā dzidrā ābeles lapotnes sev vietu atradis kadiķis no Sāremā.
“Dārzā viss ir jāstāda, redzot perspektīvu. Pēc gadiem kāda ābele, kāds ķirsis ies ārā, tad dekoratīvie stādījumi varēs izplesties,” nosaka Maija, un tas izskan kā no dārzkopju padomu grāmatas. Izrādās, ka māju saimniece ir diplomēta dārzniece, tāpēc bija grūti nepamanīt plašo augļu koku dārzu, kas iestādīts pareizi, pēc labākajiem priekšrakstiem, bet dāliju rinda nodala sakņu dārzu no atpūtas zonas un dekorē iebraucamā ceļa daļu.
“Pirmais darbs pavasarī, kad sākam kopt zemīti, ir iemērīt, kur kartupeļiem, burkāniem, kur puķēm vēl paliks vieta. Pirmajā rindā vienmēr ir dālijas, tad pāris vagas kartupeļu, pārējais dārzs, tad sākas zaļumzona. Pavasarī ir daudz darba, jo esmu no tiem, kuriem patīk ziedošās vasaras puķes. Nestādu ziemcietes, tikai tagad flokši nāk modē, tad tos vienā pudurī, bet vispār man liekas, ka no ziemcietēm maz kārtības, īpaši, kad izzied un nozied. Tās pašas begonijas podos, samtenes, petūnijas izskatās daudz labāk,” spriež saimniece Maija un atceras laikus, kad arī Raiskuma centrā vēl visiem bijušas mazas saimniecības. Viņa gadu gadiem pavasarī pārdevusi tirgū tomātu dēstus, bet pagalmā bijusi vieta, kur gotiņu paganīt, kur kāposti izauguši.
“Visam savs laiks! Smukāk ir tagad. To, ko zinu no dārzkopības, varu ielikt savā sētā. Un vienmēr meklēt kaut ko jaunu. Cēsīs daudzviet sāka stādīt kannas, un tagad tās ir arī manā dārzā. Pārziemināju, un aug tik augstas, spēcīgas. Pavasaros vienmēr paskatos, kas jauns sēklu veikalos, kas tirgū. Šopavasar prasīju kaut ko kāpelējošu, stīgojošu. Tādas krievuškas sēklas pārdeva un sacīja: “Russkaja sireņ! Nu, smuks tas krievu ceriņš. Viengadīgs. Ilgi zied violetiem ziediem, tad veidojas sēklu pākstis, tādas koši lillā. Paņemšu sēklas, nākamgad sēšu vairāk.”
Sarunas gaitā paskan, ka visu, kas no dēstiem pavasarī pāri paliek, visu košumu, ko rudenī var izrakt un sakneņus sadalīt, Maija aiznes uz otru dārzu. Tas ir ap Raiskuma internātskolu. Maija veido skolas apkārtni un priecājas, ka visu mūžu varējusi darīt to, kas sirdij tuvs.
