Inga un Andris Bīriņi ir kaislīgi kalnos kāpēji, tādēļ jebkurā ceļojumā, arī dodoties uz Slovēniju un Horvātiju, šī aktivitāte tiek iekļauta plānā.
Abiem nepatīk ierobežojošie tūrisma firmu ceļojumu piedāvājumi, tādēļ maršruta plānošana tiek pasūtīta firmā, taču kopā ar draugiem tas tiek papildināts un koriģēts pēc pašu vēlmēm.
Slovēnijas vilinājums
Ceļojumā, kurā viens no galvenajiem mērķiem bija Slovēnijas kalns Triglavs, Inga un Andris devās kopā ar pieciem draugiem. „Vīri uz maiņām brauca pie stūres, bet sievas lasīja karti. Tas nemaz nav tik vienkārši! Man atpakaļceļā bija jāstūrē cauri Budapeštai – bija jāatrod viesnīca mazā ieliņa. Ja kartē daži ielu krustojumi ar atzariem izskatījās maziņi, tad dzīvē tie izrādījās tik lieli, ka otru pusi nebija pat iespējams saskatīt.”
Vispirms ceļotāji iebraukuši Sočas ielejā Slovēnijā. Inga stāsta, ka naktsmītnes iepriekš nerezervēja, bet, tā kā nav bijusi tūrisma aktīvā sezona, nav bijušas arī problēmas atrast nakšņošanas vietu: „Slovēnijā ir ārkārtīgi labi attīstīta tūrisma infrastruktūra. Ieejot jebkurā tūrisma informācijas punktā, tiek sniegtas ziņas par tūrisma mītnēm, to atrašanās vietām. Viņi var paskatīties datorā un redzēt visas viesu mājas, piemēram, to, ka pie Marijas ir brīvs, bet pie Ištvana aizņemts.”
Inga atceras, ka privāto pansiju ir gana daudz, turklāt tās ir lētas un pieejamas. Vidēji pansijas, kādas septiņiem ceļotājiem bija nepieciešamas, ar trīs istabām un virtuvi, diennaktī maksājušas ap 70 – 100 eiro: „Ņemot vērā, ka mūsu rīcībā bija virtuve ar visiem traukiem, aparātiem, griliem, pat vafeļu pannām, televizoriem, divām vannas istabām, tas tiešām nebija dārgi. Tur varējām dzīvot kā kungi. Bija pat žēl, ka šādās pansijās nokļuvām lielākoties tikai nakts melnumā.”
Slovēnijā izbaudīts arī raftings pa Sočas upi, kas sākotnēji visiem izraisījis baiļošanos. Tas bijis ļoti labi organizēts – piedzīvojumu meklētāji konkrētā laikā pievesti pie upes ar mašīnu, sniegtas instrukcijas, taču pēc nobrauciena tūristi atkal aizvesti atpakaļ. Turklāt diskā iedotas arī brauciena laikā tapušās fotogrāfijas.
Andris atzīst, ka upe bijusi iespaidīga un tās straujumu gribējies izbaudīt pēc iespējas vairāk, tomēr stūrmanis ik pa laikam piebremzējis, lai laiva pēc iespējas drošāk izbrauktu cauri krācēm.
Pabūts arī Bledā – Slovēnijas pērlē. Inga stāsta, ka pilsētā ir: „Ārkārtīgi skaistais Bledas cietoksnis, no kura paveras neaprakstāms skats. Šī pilsēta ir ļoti skaista – ezers lejā, uz salas baznīca. Protams, tiek piedāvāti tūrisma pakalpojumi. Ar laivu var aizbraukt līdz baznīcai, kur var skandināt vēlēšanās zvanu un tad iedomātais noteikti piepildoties.”
Andrim īpaši spilgti atmiņā palicis mūks, kurš cietokšņa vīna pagrabā atraktīvi stāstījis par vīna vēsturi. Tur bijis iespējams nopirkt arī horoskopu vīna pudeles. Abi smejoties stāsta, ka tur, šķiet, bijis arī kāds spoks, jo nevienam no ceļa biedriem tur fotografētās bildes nav izdevušās. Kalnos līdz pat melnai tumsai
Pirms kāpšanas Triglavā, kas ir Slovēnijas augstākā virsotne (2864 metri), ceļotāji iesildījušies, nedaudz pakāpelējot pa klinšu serpentīniem, baudot skaistos skatus un aizejot līdz pat Slovēnijas – Itālijas robežai kalnos: „Tā iesildījām muskuļus nopietnākam kāpienam. Kalnos tā ir – divas, trīs dienas vajag pakāpt vieglāk, tad atpūsties un tikai tad var kāpt nopietni.”
Inga atceras, ka pēc kāda laika ar ceļa biedriem nolēmuši, ka vajadzētu lēnām doties atpakaļ un kāpt uz leju pa serpentīniem: „Pēkšņi skatāmies, ka uz serpentīniem ir atzīmes ar cipariem. Vispirms 132, tad pakāpjot uz leju – 123. Nosmējāmies, ka cipari varbūt norāda, cik vēl serpentīni līdz lejai. Izrādījās, ka tā patiešām ir!”
Bijušas patiesas izjūtas kāpjot un vērojot, ka vēl atlikuši 98, tad 97, tad 96 serpentīni un ka vēl jākāpj un jākāpj. Inga tomēr vērtē, ka pamatīgais iesildīšanās kāpiens bijis noderīgs, jo sagatavojis Triglavam.
”Kāpt Triglavā bija mūsu ceļojuma galvenais mērķis. Pirms tam, protams, ievācām ziņas, kā tur ir, kāds ir atpakaļceļš. Kādas pansijas saimnieces dēls ieteica kāpt pa vienu, bet atgriezties pa citu ceļu, jo, ejot pa to, varot redzēt debešķīgi skaistus ezerus un skatus,” atminējās Inga.
Triglavā ceļotāji kāpuši dienu, tad nakšņojuši kalnu būdiņā un turpinājuši kāpt nākamās dienas agrā rītā. Pēc uzkāpšanas virsotnē Inga un Andris ar grupas biedriem norunājuši, ka kopā ar vēl diviem ceļa biedriem gribētu doties pa brīnišķīgo ceļu, ko ieteica saimnieces dēls. Pārējie nav gribējuši īpaši piepūlēties un devušies lejā no kalna pa to pašu ceļu, pa kuru uzkāpuši. Slovēnijas kartēs maršruts, ko ieteicis puisis, nebija, taču viņš ceļotājiem bija apgalvojis, ka nokāpšana no kalna aizņems apmēram sešas stundas.
Vienai kalnu grēdai kāpēji jau bija tikuši pāri, tad vēl vienai, bet sāka jau krēslot un ceļotājus pārņēma satraukums, jo varēja redzēt, ka priekšā vēl tāls ceļš. Andris atminas, ka mirklī, kad visi sapratuši, ka diez vai laikus tiks lejā, viens ar otru tikpat kā vairs nav runājuši, bet tā vietā pusskriešus soļojuši. Inga atceras: ”Bija jau riktīga krēsla, bet vēl bija jānokāpj pa stāvu, pat bīstamu klinšu sienu. To vēl pārvarējām, redzot, kas zem kājām, bet kalna nogāzē vēl bija pamežs, pa kuru kāpām melnā tumsā. Godīgi sakot bija neomulīgi.” Sešu stundu vietā iets kādas astoņas, deviņas stundas, taču izslavētie brīnišķie ezeri izrādījušies vien nelieli ezeriņi.
Visi bija kāpuši individuāli, bez sasaitēm: ”Monblānā vajadzēja virves, bet šādās tūristu takās tas nav nepieciešams. Bīstamākajās vietās bija novilktas virves. Bīstami, protams, dažviet bija un tur jākāpj uzmanīgi. Šur tur bija nedaudz apsarmojis, slidens, tad kļuva neomulīgi.”
Inga atzīstas, ka viņai kalni ir nepieciešami: ”Tie mani fascinē! Esmu tā pieradusi, ka bez tiem nevaru. Ja neesmu kāpusi kalnos divus, trīs gadus, tad kļūstu dusmīga, nikna un īgna. Tas ir atslēgšanās veids, atveseļošanās mūsu trakajā ritmā, jo kalnos var nedomāt ne par ko ikdienišķu, tikai par to, kur un kā kāpsi un kur nakšņosi.”
Alas, salas un dienvidnieku temperaments
Pēc Slovēnijas kalnu izbaudīšanas ceļotāji devušies uz Horvātiju, kur apskatītas arī Postojno stalaktītu alas. Emocijas izraisījis arī Pulas amfiteātris, kur cīnījušies gladiatori un kura vēsture saistīta ar seno Romu.
”Horvāti ļoti lepojas ar savu nacionalitāti un karogus viņi izkar ne tikai pie skolām, bet visās iespējamās vietās, pat uz balkona blakus izžautām drēbēm,” stāsta Inga un Andris.
Interesanta bijusi akmeņainā Pagas sala, kur vietējie iedzīvotāji tradicionāli nodarbojas ar aitu un kazu audzēšanu, kā arī siera siešanu un mežģīņu darināšanu. Inga un Andris atceras, ka gribējuši pirkt sieru: ”Pagas kazas piena siers ir ļoti slavens. Pati sala ir maza – stundas laikā tai var pārbraukt pāri. Iebraucām ciematiņā un prasījām, kur var nopirkt sieru. Sēdēja tur vietējie izlaidušies un pļāpāja. Viens tantuks uzreiz atsaucās, ka pie viņas varot nopirkt sieru un ka mums esot viņai jāiet līdzi. Izveda cauri visam miestam, pagāja apmēram 15 minūtes.
Siers bija lielā, lielā ritulī. Iedeva nogaršot – patiešām garšīgs, bet
šķiet, pārpratām cenu un beigu beigās to nenopirkām. Saimniece par to ļoti sadusmojās un, skaļi lamādamās, nāca mums no aizmugures līdzi. Nokļuvuši pie busiņa, ātri ielecām tajā un žigli braucām prom.”
Andris atceras arī kuriozu, pērkot vīnu. Tas maksājis apmēram latu litrā: ”Nolēmām nopirkt baltvīnu. Vīrs, kurš to pārdeva, katram nogaršošanai iedeva vīnu ļoti lielās glāzēs. Pagaršojām, teicām, ka labs, ka vēlamies to pirkt. To izdzirdot, viņš saķēra galvu, bet mēs sākumā nevarēja pat saprast, tas ir par daudz vai par maz!” Atklājies, ka litrs vīna ir pārāk mazs pirkums, jo gan vietējie, gan tūristi to iegādājas un lieto lielākos vairumos.
Inga salīdzina, ka, ja Slovēnijā tūrisma informācijas punktos bija iespējams uzzināt visu nepieciešamo par naktsmītnēm, tad Horvātijā mītnes vietas piedāvājuši bērni, kas, ieraugot tūristus, uzreiz skrējuši tiem klāt. Vairākas dienas Inga un Andris nodzīvojuši viesu namā Adrijas jūras krastā, kur bijis ļoti skaisti, tomēr: ”Ja Slovēnijā saimniecītes tekalēja apkārt, tad Horvātijā attieksme bija tāda – kā nu ir, tā ir.”
Inga salīdzina, ka gan Slovēnija, gan Horvātija arī no citiem aspektiem ir reizē līdzīgas un reizē ļoti atšķirīgas valstis. Abas klinšainas, taču: ”Slovēnijā katrs zemes pleķītis bijis uzturēts, sakopts, bet Horvātijā vairāk bija aizaugušas ainavas. Horvātijā vairāk jūtamas arī karadarbības sekas. Kad Dienvidslāvija sadalījās, serbi gribēja dabūt atpakaļ gan slovēņus, gan horvātus, bet Slovēnijā viņi pabija vien desmit dienas, bet Horvātijā nemieri turpinājās ilgi. Tādēļ tur ļoti raksturīgs skats ir blakus esošas sagrautas ēkas un jaunbūves.”
Tomēr temperamentu Inga un Andris novērtē kā ļoti dienvidniecisku, atvērtu un draudzīgu, līdzīgu itāļiem.
Komentāri