Par ko gan pēdējā laikā satiekoties paziņas, draugi, radi runā – par baravikām un gailenēm. Cik kurš pielasījis, kā gatavo, saglabā ziemas krājumiem.
Ne katrs gatavs iet sēņot, bet meža kārumu pusdienās gribas, tad nekas cits neatliek, kā nopirkt vai gaidīt, kad kāds spainīti gaileņu vai beku uzdāvina. Pierasts, ka meža veltes ejam pirkt uz tirgu. Arī šī tradīcija diezgan strauji mainās un sociālie tīkli kļūst par starpnieku starp sēņotāju un to, kurš tās vēlas nopirkt. Gan sludinājumu portālos, gan facebook lapās lasāmi piedāvājumi salasīt gailenes, baravikas un citas sēnes pēc pasūtījuma, kā arī ziņa, ka cilvēks vēlas sēnes nopirkt. Tāpat netrūkst to, kuri lieliem burtiem raksta – vai novada apkārtnē kāds lasa un tirgo sēnes. Tiklīdz parādās jautājums, seko vairākas atbildes, un var izvēlēties, ar ko sazināties un vienoties.
“Apkārt Cēsīm ir daudz mežu, sēņu netrūkst. Protams, jāzina arī īstās vietas, “ saka cēsniece Elīna. Sēņošana ir viņas vaļasprieks brīvajā laikā. “Latviešiem mežā iešana ir tuva, daudziem patīk arī sēņot, bet ir tādi, kuri to nedara, taču gaileņu mērci ģimene grib. Tā kā parasti salasu vairāk nekā pašiem vajag, pārdodu. Tirgū nestāvēšu, nav arī tam laika. Uzpircējiem cenas ir zemas. Visdevīgāk pircējus meklēt sociālajos tīklos,” viedokli pauž sēņotāja. Elīna uzsver, ka tā ir iespēja ātri sazināties. Pēdējā laikā ir arī tādi pilsētnieki, kuri, piemēram, gailenes pasūta trīs dienas uz priekšu.
“Kad ej uz mežu, nezini, cik salasīsi. Gadās, ka nāc no meža ne tikai ar pilniem spaiņiem un līdzpaņemtajiem maisiņiem, bet arī kabatās ir sēnes. Latvieša negausība! Bet kā iesi garām skaistai baravikai, vai neievērosi gaileņu dārziņu? Kad atnes visu mājās, saproti, ka paliek pāri. Uzpircējiem nav vērts vest, par velti kādam atdot negribas, uz tirgu iet- nepavisam. Sociālie tīkli ir mūsdienīgākais risinājums,” savu pieredzi pastāsta sēņotāja no Priekuļiem, kura bekas un gailenes piedāvā dažādos portālos. Viņa stāsta, ka vairākkārt, līdzko ieraksta piedāvājumu, uzreiz pircēji piesakās. Ja viens grib nopirkt desmit kilogramus, kāda gan liela tirgošanās var sanākt. “Man patīk, ka pircējs pats atbrauc pēc sēnēm. Kad aizvedu, tomēr jūtama tāda kā neuzticēšanās, vairākkārt pārprasa, vai tiešām nupat lasītas un kurā vietā. Ja pats atbrauc – nepatīk, ka pārāk lielas vai mazas, neņem. Kad aizvestas, varbūt neērti vairs atteikt. Gribas jau, lai manas lasītās sēnes dod prieku,”saka priekuliete.
Aktīvs pensionārs, cēsnieks Uldis smej, ka šovasar vismaz 1500 baravikas no meža atnesis mājās. Citus gadus cītīgi skaitījis, šovasar skaits nedaudz sajucis. Sākumā viņš interesējies par cenām tirgū, pie uzpircējiem. “Uzpircējiem nav vērts pārdot. Piedāvātās cenas ir nesamērīgi zemas. Cilvēks taču pārdod, lai nopelnītu. Sēdēt tirgū un slavēt savas baravikas negribas, kaut tur cenas ļoti augstas. Man patīk būt mežā, nevis tirgoties. Un, ko tur slēpt, gribas arī nopelnīt kādu eiro klāt pie pensijas,“ saka cēsnieks. Mazbērni pamudinājuši ielikt facebook ziņu, ka piedāvā baravikas. “Interese pārsteidzoša. Prieks, ka ir pircēji,” atzīst Uldis. Viņš atklāj, ka, salīdzinot ar citiem sēņotājiem, iespējams, zina vairāk sēņu vietu, jo labi pazīst ne tikai Cēsu apkārtni. “Man patīk lasīt baravikas. Gailenes neuzskatu par tik īpašām. Ar baravikām ir tā – tās kādu brīdi aug, tad pazūd. Nu jau ir daudz mazāk nekā bija pirms vairākām dienām. Ja būs piemēroti laikapstākļi, gan būs atkal,” pārdomās dalās sēņotājs. Uldis atzīst, ka pēdējos gados daudzi meži izcirsti un ne visur redzama mežu apsaimniekotāju darba kultūra. Ir izcirtumi, kuros labāk kāju nespert, tīrie džungļi.
“Mājās baravikas marinējam, kaltējam, sacepam. Ziemā be- ku smarža ir īpaša, “ bilst cēsnieks.
Komentāri