Nītauriete Olga Bībere pirmsskolas izglītības iestādē „Taurīte” nostrādājusi 32 gadus. Pati audzīte atzīst, ka kopā ar mazajiem bērniem jūtas kā zivs ūdenī un nevar sevi iedomāties stāvam vidusskolas klases priekšā.
Olga atzīst, ka darbs bērnudārzā daudzo gadu laikā tomēr ir mainījies. „Kādreiz bērnudārzi bija daudz turīgāki un bagātāki nekā tagad. Arī bērnu bija daudz vairāk. Taču bija laiks, kad visus bērnudārzus likvidēja. Arī mūsu dārziņā toreiz bija tikai astoņi bērni, bet vadītāja mūs noturēja, ja tā var teikt. Bijām tik daudz darbinieku, cik bērnu, bet nelikvidējāmies. Tagad atkal visi esam stresā. Saprotam, ka ar nākamo gadu mums samazinās algas. Tas, pateicoties visam, kas notiek valstī. Runā, ka pirmsskolas izglītības iestādē samazinās arī darbinieku skaitu. Stresiņš ir,” saka Olga un prāto, ka savas korekcijas ieviesīs arī jaunizveidotais novads.
Audzinātāja stāsta, ka kādreiz ar bērniem bijis daudz vieglāk strādāt. „Viņi vairāk ticēja brīnumiem. Tagad tā nav. Saku, ka rūķi nāks, bet viņi jau skatās uz mani un smaida. Domāju, ka mūsdienās bērnus jau no mazām dienām veidojam par profesoriņiem. Kādreiz ir sajūta, ka bērni zaudē bērnību, jo no viņiem tik daudz ko prasa, kaut ko māca un skaidro. Arī bērnudārzā pat mazajiem tik daudz kas jādara, ka brīvā laika spēlēm ir maz. Mācību programmas ir tiešām sarežģītas,” domās dalās audzinātāja Olga un vaicāta, kādēļ izvēlējusies šādu profesiju, atbild, ka viņai vienmēr patikuši bērni.
„Kad sāku strādāt par audzinātāju, man bija 18 gadu. Biju jauna, un varbūt šo darbu neuztvēru tik nopietni, kā tagad. Jā, varbūt pati vēl biju bērns. Tagad esmu daudz piesardzīgāka un skatos uz katru soli, ko bērni sper. Noteikti šo gadu laikā iestājusies arī zināma rutīna, tādēļ vienmēr ir milzīgs prieks aizbraukt uz kādiem kursiem, semināriem vai ko citu,” saka audzinātāja.
Runājot par vecākiem, Olga atzīst, ka viņi lielākoties ir ļoti aizņemti ar ikdienas pienākumiem.
„Lai arī laukos dzīves temps ir lēnāks nekā pilsētā, tomēr tik un tā vecākiem netrūkst ne pienākumu, ne kreņķu,” vērtē Olga , runājot par sevi, saka: „ Audzinātājai jābūt emocionālai un izteiksmīgai. Arī pašai jātic pasakām un brīnumiem. Ne velti mājās kādreiz par mani smejot saka – nu ko var gribēt no bērnudārza?”
Runājot par Adventes laiku, Olga atzīst, ka šis viņai, līdzīgi kā bērniem, ir īpašs. Atšķiras vien tas, ko katrs gaida.
„Bērniem, protams, Ziemassvētki asociējas ar dāvanām. Pieaugušajiem ar ticību un cerību, ka kaut kas šajā laikā mainīsies uz labo pusi. Tomēr kaut kāda nestabilitātes sajūta ir katram. Domāju, ka nākamais gads nāks ar daudz ko vēl nezināmu un nesaprotamu. Kaut kas gaisā virmo. Tikai vēl nevar zināt, kas,” saka audzinātāja Olga.
Komentāri