Alīde Ozoliņa bibliotēkā šķirsta grāmatu “Mans Ziedonis. Veltījums Dzejniekam jubilejā”. Tajā
apkopoti 56 autoru atmiņu stāstījumi par viņu saikni ar dzejnieku un viņa daiļradi. “Ziedoņa
pirmā sieva bija mana draudzene, arī sievas māte strādāja skolā, kur es strādāju,” uzplaiksnī atmiņas, un Alīde piebilst, ka gribas palasīt. Savos 84 gados viņa ir cītīga lasītāja. Gribas pabūt rakstnieku aprakstītajā un dzejnieku atklātajā pasaulē.
“Mamma un tēvs daudz lasīja. Tā kā bērnībā daudz slimoju, tad lasīšana bija vienīgā laika īsināšana,” saka vecpiebaldziete un pastāsta, ka skolas laikā allaž atradusi laiku, lai palasītu. Matemātikas stundā ātri izrēķinājusi uzdevumus un zem sola lasījusi grāmatu. “Nemaz nedrīkst teikt, ka Kurtu Māleru. Skolotājs jau noteikti redzēja, labi, ka
neskatījās, ko lasu. Skolas laikā daudz lasīju vēsturiskās grāmatas,” ar labsirdīgu smaidu atceras Alīde.
Darba mūžu viņa aizvadījusi Krustpils pusē, strādājusi par matemātikas skolotāju, nu jau ilgus gadus ir Vecpiebalgā, uz kurieni atvilinājusi meita. “Man te meita un dēls, arī mazbērni, mazmazbērni. Kādreiz varēju tikt galā ar klasi, kurā 40 skolēni, tagad ar diviem mazmazbērniem grūti, ar vienu gan, tad var daudz ko sarunāt,” pastāsta vecpiebaldziete.
Cik grāmatu mūžā izlasīts, pat grūti iedomāties, katrā dzīves brīdī literatūrā rastas atbildes, veldzēta dvēsele. “Padomju laikā biju grāmatu izplatītāja, tā bija iespēja tikt pie jaunākajiem izdevumiem. Pa nakti izlasīt kādu grāmatu, tas bija pats par sevi saprotams. Tolaik jau grāmatas bija grūti dabūt, visi daudz lasīja. Katram arī mājās bija sava bibliotēka,” domās dalās Alīde un piebilst, ka labā atmiņā, kā visi gribēja nopirkt “Vējiem līdzi”, tad dalījās emocijās.
“Man patīk dzeja. Formulā nevar pateikt, ko dod dzeja, tā ir sirdij. Pārdzīvojums dvēselei. Kaut Ziedoņa Purva rindas: “Ko nevaram aizmirst, to sev līdzi nesam.” Tā pateikt par cilvēka mūžu!” domas atklāj dzejas cienītāja un pastāsta, ka dzeja lieti noderējusi, lai varētu skaisti parunāt dažādos pasākumos, arī sēru
brīžos. “Ar dzejas vārdiem var izteikt domu, pats saviem vārdiem tā nepateiksi. Arī tagad lasu dzeju, kādu dzejoli iemācos,” saka Alīde. Viņas iecienītākā dzejniece ir Ārija Elksne, bet par vismīļāko grāmatu Alīde sauc Regīnas Ezeras “Aku”.
Optimisms, dzīves gudrība, prasme ieraudzīt priecīgo, labo. “Par ko sūdzēties? Vēl daudz grāmatu jāizlasa. Man līdz bibliotēkai 230 soļu, pašas grāmatas glabājas pie meitas, bet te tuvāk,” pastāsta vecpiebaldziete. Jaunumus viņa bibliotēkā izlasa internetā. Arī par to, kā klājas dzimtajā pusē. “Sirds nosāpēja, kad uzzināju, ka Liepenes skolu, kurā mūžu nostrādāju, slēdza,” klusi nosaka pensionētā skolotāja.
Līdztekus lasīšanai viņas vaļasprieks ir rokdarbi. Kad aizgāja pensijā, “Daiļradē” adīja džemperus. “Trīs mēnesī, tas bija nieks, tagad zeķei vajag divas dienas. Palasu, tad paadu, tā tās dienas aizskrien. Visu mūžu esmu dzīvojusi starp labiem cilvēkiem, kolēģiem. Vai tā nav laime? Veselība turas. Ja galva grib sāpēt, aizeju pie friziera, zāles nevajag,” ar vecmāmiņas smaidu sejā, kurā tik daudz optimisma un dzīves gudrības, saka Alīde Ozoliņa.
Sarmīte Feldmane
Komentāri