Sanda un Edijs Kristāli pēc trīs gadu prombūtnes Anglijā pērn pavasarī atgriezušies Latvijā. Patlaban viņi apmetušies Sandas tēva mājās “Kalna Smīdes”. Kā paši saka, atbraukuši mājās bērnu dēļ.
Kristālu ģimenē aug trīs atvasītes: divi puikas – septiņgadīgais Roberts un četrgadīgais Rūdolfs – un pastarīte Laura, kurai ir tikai pusotra gadiņa.
“Uz Angliju aizbraucām, kad vecākajam dēlam Robertam bija trīs gadi, bet Rūdolfam tolaik bija tikai desmit mēnešu. Kamēr bērni vēl bija pavisam mazi, gribējām izmantot izdevību paskatīties un sajust, kā dzīvo citās zemēs. Lauriņa piedzima Anglijā,” stāsta Sanda un saka, ka viņi jau sākotnēji zināja, kad puika būs skolas vecumā, tad ģimene
atgriezīsies dzimtenē. “Ārzemēs gāja ļoti labi – sava māja, visi saģērbti, viss nodrošināts, nav jāsatraucas, ko likt pārtikas grozā. Tomēr bija žēl skatīties, ka bērni palaiž garām īsto bērnības garšu – celt štābiņus, rāpties kokos, našķoties pie saviem ogu krūmiem, peldēties ezerā un redzēt, ka sēnes varam arī paši mežā salasīt, nevis paņemt šampinjonus no veikala plaukta. Man bija neomulīgi ap sirdi, kad
redzēju, ka bērni sāk pārņemt angļu kultūru. Tu centies bērniem pastāstīt par Latviju, bet viņi tev divreiz vairāk atstāsta par Anglijas karalieni un Anglijas vēsturi. Puikas sāka ar grūtībām runāt latviski, atnākot no skolas, turpināja ar mani runāt angliski. Arī sajūta, ka bērniem saikne ar vecvecākiem pārsvarā ir tikai parunāšanās skaipā, vēl vairāk radīja pārliecību, ka viņiem ir jābūt šeit, lai var rāpties vecvecāku klēpī un samīļoties, lai ar vectētiņu var būvēt putnu būrīšus un ar vecmāmiņu doties pārgājienos gar Amatas upi. Zinājām, ka labākas vietas uz pasaules, kur bērniem augt, mācīties un izprast kultūru, citur nebūs, tikai mūsu Latvijā.
Kad atbraucām mājās, mazajiem vislielākā sajūsma bija par Jāņu ugunskuru vasarā un svecīšu gaismiņām eglītē, jo tur dedzināt uguni nav atļauts. Vasarā bērni skrien pa pļavu, ķer sienāžus un vardes, lēkā pa peļķēm. Vai lielāku prieku var iedomāties?” nosaka Sanda un uzsver, lai gan ārzemēs ir labāka sociālā atbalsta sistēma ģimenēm, viņiem tā neesot prioritāte. Pats svarīgākais, lai bērni justos labi.
Roberts mācās Cēsu pilsētas pamatskolā, Rūdolfs iet bērnudārzā “Pīlādzītis”, bet Laura apmeklē privāto bērnudārza grupiņu Cēsu Jaunajā skolā. “Kad sākām interesēties Cēsu pašvaldībā par bērnudārziem, mums pateica, ka šobrīd pašvaldības dārziņos nav brīvu vietu, tāpēc mums piedāvāja šo variantu – privātskolu. Lauriņa jau ir labi iejutusies, ik rītu ar prieku meklē audzinātāju un mazos draugus,” paskaidro Sanda.
Vaicāti, vai jūtas kā kupla ģimene, Edijs saka, ka nepārprotami jā. “No pieredzes varu teikt, ka divi nav daudz, bet trīs bērni, tas jau sanāk bariņš. Piemēram, sagatavošanās tālākiem braucieniem, kamēr visu sakravā mašīnā un izseko līdzi, vai kāds nav aizmirsis savu mīļmantiņu – zaķi vai kaķi -, lai pēc tam nav brēka. Izdomāt izklaides un noturēt bērnu uzmanību, lai pārbrauciens bērniem sanāk interesantāks. Tāpat arī iepirkšanās veikalā nav tik vienkārša, nav viegli izsekot, pie kuriem plauktiem katrs aizskrējis,” ar smaidu teic bērnu tēvs un turpina: “Paši redzam atšķirību, kādi viņi ir te un kādi bija tur. Ja kādreiz prātā ienāk jautājums, kādēļ braucām atpakaļ uz Latviju, tad, paskatoties uz bērniem, šis jautājums zaudē aktualitāti.”
Patlaban Kristāli ir vēl ceļa meklējumos, meklē stabilu darbu, taču ir apmierināti, redzot smaidīgus, laimīgus bērnus, kas Latvijā jūtas labāk nekā svešumā. “Jāsaka liels paldies sievas tēvam, kuram ir zemnieku saimniecība. Viņš nodarbojas ar biškopību, esam priecīgi palīdzēt lauku darbos,” atzīst Edijs.
Ilze Fedotova
Komentāri